topošā guļamistaba varētu griezties ap Pikaso grafiku. TO grafiku,
kura izskatās tā, kā es jutos zaudējot nevainību.
Darbs, kuru redzot, lai vai kādā stāvoklī, tomēr iztaisnojas pleci, izliecas muguriņa un ieelpa kļūst dziļa.
sižetiski nekā tāda tur nav- mīnotaurs, kas pārliecies pāri sievietei,
bet tās sajūtas, uzreiz kā caurvējā uzpūš veco mēbeļu koka smaržu, pustumsu, smacīgo karstumu, un to kā pār mani nāk milzīgs ķermenis, kas gaidījis nepieklājīgi ilgi un cieties, kam no sasprindzinājuma par tūlīt iegūstamo, skatiens dzīvnieciski aizmiglojies. gatavs uzvilkt līdz galam, bet valdās, beidzot alkstot sevi iztukšot pirmo reizi piepildot mani. rokas un apakšdelms, kas tur uzmanīgi, bet pietiekami stipri, ja gadījumā sadomāju mukt. fiziskā vara pār mani. atslēga tam visam ir tas, ka ieelpoja viņš nedzirdami, bet izelpoja karstu- tā bulliski/vērsīgi dziļi caur degunu un ļoti smagi.
viss tas tur tajā grafikā. kad redzēju viņu pirmo reizi stokholmas mākslas muzejā, vienkārši zvaigznītes aizlidoja.

bet tā reprodukcija būs jāuztaisa apklājama. skatoties uz ko tādu ikdienā var prātā sajukt vai dzemdēt veselu futbola komandu.