tethys_

Noskatījos Cloud Atlas, ko man tik daudzi cilvēki ieteica. Patika. Likās gan, ka varētu par šo tēmu un ar šiem aktieriem daudz labāk... taču kopumā patika, un, protams, aizdomājos par to, kā tad ir manā dzīvē. Man vispār saiknes ar cilvēkiem ir pats svarīgākais, kas man ir. Ja vien būtu vairāk cilvēku, kas būtu gatavi kopt draudzību, un kas būtu man atbilstoši, es varētu pavadīt sarunās un viņus iepazīstot vismaz vēl divreiz vairāk laika. Taču par tiem, kas man ir... jocīgi, bet ir cilvēki, kuri man ir daudz pāri darījuši, un kurus man nav ne mazākās vēlmes vēl kādreiz dzīvē redzēt, bet es tāpat zinu, ka viņi ir kaut kādā ziņā manējie, no manas dvēseļu ģimenes. Tas gan nekādā mērā nemazina to, ka šajā dzīvē mums viss ir izbeidzies un nekad nesalabosies, un es pat to nemaz negribu, bet iekšā ir sajūta, ka tur kaut kas bija un būs, ja arī šobrīd nav.
Ir cilvēki, ar ko ir gluži mistiska, fantastiska saikne, kuras dēļ es varu priecāties, ka ticu reinkarnācijai, citādi man nebūtu tam nekāda skaidrojuma. Ir cilvēki, kas šajā dzīvē tuvi, bet nav sajūta, ka viņi būtu jau sen pazīstami. Liekas, ka tur ir kaut kas jauns.
Ir cilvēki, kas ir kā dāvanas, un ir cilvēki, kas ir kā posts, un pārsteidzoši bieži šīs abas kategorijas sakrīt. Laikam tie ir tie cilvēki, kuri nekad nespēj būt vienaldzīgi. Tādi, kurus satiek vienu dienu, un vēl pēc 100 gadiem atceras ar emocijām. Cilvēki, kuru vārdi nekad nav vienaldzīgi, bet aizskar, uzmundrina, dod jēgu dzīvei un nogalina.
Man nav spēju tā skaisti atcerēties savas iepriekšējās dzīves, lai gan šo to gribētos, taču ir lietas, ko es jūtu. Tādu kā mūžības elpu un drošības sajūtu par to, ka mēs vēl tiksimies, ka mēs varam šajā dzīvē nekad vairs nesatikties, bet tomēr mēs redzēsimies.
Tā ir jocīga sajūta, es to nesaprotu, jo tā bieži vien runā pilnīgi pretim jebkādai loģikai un jebkādām šīs dzīves sajūtām, tas ir kaut kas pilnīgi cits, cits līmenis, kurā es spēju sajust to, ko man šie cilvēki nozīmē.
Tas ir ļoti aizraujoši :)