tethys_

Vicky. Cristina. Barcelona.
Interesantākais stāsts bija par mākslinieku pāri, kas dzīvo nemitīgās scēnās, pašnāvības un slepkavības mēģinājumos, traģēdijās un drāmās. Tad izšķiras, vīrietis iegādājas draudzeni, bet tad viņa bijusī sieva nonāk lsimnīcā pēc pašnāvības mēģinājuma un viņš viņu paņem pie sevis. Un draudzenes. No sākuma abas sievietes šķeļ dzirksteles, bet tad iemīlas, un viņi dzīvo laimīgi trijatā. Kā viņi paši teica - iepriekš pāra attiecībās kaut kā trūka. Viņi bija it kā ideāli viens otram, bet reizē viens otru nogalināja, un līdz ar Kristīnas ienākšanu viņu ģimenē, viņiem bija kāds īpašais elements, kaut kas, kas trūka, un viņi sadzīvoja ideāli.
Skumji, bet Kristīna bija mūžīgā meklētāja un ilgi nekur nepalika... lai cik ideāli viss nebūtu...
Tiešām interesants stāsts, lai gan filma tomēr par spīti tam nav no tām, kas paliks atmiņā. Ja nu vienīgi Skārleta Johansone un Penelope Krusa kopā... tā man ne viena, ne otra nepatīk, bet tur bija kaut kas ļoti patīkams.
*
Tas bija skumji, ka viņiem esot kopā pabeigtiem un ideāliem, kādam tomēr vajadzēja vēl un vēl, un to visu pamest un izjaukt.
Taču es to ļoti labi saprotu.