| Ar katru jauno rīta un vakara cēlienu ar vien sāpīgāk es apjaušu savu sāpīgo realitāti, es vai nu kļūšu par velnu, vai enģeli. Liekulis es neesmu nekādā gadījumā, ja kaut kas notiks es būšu kritis galīgi un būšu pagalam. Nevar būt ne runas par to, ka es varētu kaut kā izbēgt un atrast apkārtceļus, kurus palīdzējuši nolīdzināt gan Freids, gan Hese. viņi paši bija slimi, un iespējams vēl trulāki nekā es, jo viņi nespēja noslēpt savu diagnozi.. pagaidām es vēl tikai palieku tas pats ciniskais neirotiķis un bezgalīgais melanholiķis. Vai tagad tu saproti, kāpēc es mīlu skaistumu un realitāte mani dzen kapā? Pavisam vienkārši - es saprotu, kas labs un skaists, bet tas ir mans izdzīvošanas instinkts, kas man saka - klausies, beidz reiz nievāt sevi par to, ka tavas aknas netur Dostojevski, vai nu sāc dzert, vai iestājies klosterī. apsolījumi un lūgšanas būs tavi labākie ieroči...jā, un Veņička, viņš taču cīnījās tāpat. |