| |
[12. Okt 2010|22:36] |
Es te gribēju padalīties pieredzē. Par Lietuvēnu. Vienreiz vasarā, tas, šķiet, bija ne šajā, bet pagājušajā vasarā, es apgūlos dienas vidū pagulēt. Guļu savā gultā, aizmiegu, tad pēc brīža it kā redzu sapni, kas šķiet ļoti īsts, sapnī esmu es pats, kas guļ tajā pašā gultā, kur es arī guļu. Nu, vārdusakot, redzu pats sevi sapnī tajā situācijā, kādā arī esmu patiesībā. Tā, ka nevar atšķirt īsti, vai tas ir sapnis vai viss notiek pa īstam. Sapnis ļoti vienkāršs, guļu uz vēdera un nevaru piecelties. Tāda sajūta, ka kaut kas melns un smags, tāds kā dūmu mākonis ir uzlīdis man virsū un ar savu svaru neļauj man piecelties. Tā es guļu sastindzis un nevaru pakustēties. Guļu kādu laiku un sajūta tāda ļoti neforša. Tad saņemos un tomēr pieceļos, tajā brīdī arī pamostos, tādā situācijā, kādā beidzās sapnis. Pieceļoties sajūta bija tāda jocīga. Pats dienas vidus, gaiša saulaina diena. Ja kādu interesē, tad varu arī atzīmēt, ka nekādas atļautās vai neatļautās vielas salietojies nebiju. Lietuvēns. Cits nekas tas nevarēja būt.
Pamekleju info internetos. Te:
http://www.liis.lv/folklora/mitol/origin/lietuvens.htm
Kā arī te:
http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/lietuven.htm
"Cilvēks gulēdams it kā nomodā redz, ka pie viņa
pienāk mazs cilvēciņš, lietuvēns, kas uzgulstas uz
gulētāja ar tādu svaru, ka tas vairs nevar kustināt
nevienu locekli un tikai ar mokâm vairs elpo.
Gulētāju labi pamocījis, lietuvēns atkal aiziet."
Vienīgi manā gadījumā cilvēciņa vietā bija melnais mākonis.
Ja kas, veļu laiks ir jau sācies. |
|
|
| Comments: |
Mitoloģiska būtne, kas nonāvē nekristītus bērnus. Interesanti. :)
Lasot otru tekstu bail palika. Dēļ tās gramatikas.
Nu, aizpagājušais gadsimts, ko var gribēt, gramatikai nepiesiesimies :)
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | 26. Jūnijs 2012 - 13:23 |
|---|
| | lidziga situācija | (Link) |
|
tagad lasu Tavu rakastu ... Dīvaini, bet man tieši tāda pati situācija bijā kā Tev... Redzu kā es guļu visu apkārtējo , bet piecelties nevaru, kad gribu piecelties un attiet no šīs nepatīkamās situācijas es nespēju, es saprotu ,ko domāju,kas ir apkārt, bet nekādu skaņu nespēju pat izdvest, pat iepiksteties,lai sevi dzirdētu es to nespēju.. Cik esmu skatījusies dažādus raidījumus, tāda kā komas sajūta, Tu visu saproti,kas apkart notiek un ,kur esi, bet nespej piecelties.. Tad baigi saņemoties un cenšoties , tā kā savu garu izsist un Tavu ķermeni ,lai tas pamostas, tad sanāl, kad pieceļos es taka ietricos nedaudz.. Pēc tam nav vēlēšanās atkal iet gulēt,jo baidos kādu dienu nepamosties no tās stadijas ...
p.s. cenšos to fiziski izskaidrot,lai saprastu kā rīkoties,lai neatkartojas.. Un kapēc no tik daudziem cilvēkiem man apkārt, kapēc tieši man.. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}