Izrediģēju, jo domāju, ka jārunā latviski. Uzrakstīju latviski, un tas neskanēja tā kā vajadzēja.
Tad nu nerakstīšu vispār.
Krieviski vārdiem ir cita jēga un dvēsele. Latviešu vārdus tādus līdz šim neesmu sastapusi. Vārdu kopumus, teikumus, rindkopas, stāstus. Laikam. Bet vispār laikam nemaz neesmu par to domājusi.

Reja Čārlza Yesterday man asociējas ar kaut kā cita to pašu Yesterday. Vienkārši citu izpildījumā.
Es biju mazāka un jaunāka, un mēs sēdējām mūsu TKUN dzīvoklī, un es dziedāju: "Vakardiena. Visas manas nepatikšanas likās tik tālu, tagad izskatās, ka tās ir palikušas tepat. Ak, es ticu vakardienai. Pēkšņi!! Es neesmu tā puse vīrieša, kas biju kādreiz. Te ir ēna, kas karājas virs manis, ak, vakardiena nāca pēkšņi!" Un tā tālāk.

Un vispār tajā vietā ir tādas atmiņas. Kā mēs ēdām daudzās picas un gājām uz tualeti. Tagad tualetei ir pierīkoti aizkariņi, bet kādreiz tur vienkārši bija caurums un visi kliedza: "Es eju uz tualeti, aizņemts!"

Es tā pamazām pieeditēju klāt, lai kāds mods neizdomā izdzēst šito manu padarīšanu, kamēr es rakstu.

Mēs arī dziedājām baigi Dzelteno Zemūdeni. Angliski, protams. Ēdām sausās zupiņas.
Vispār kādreiz nebija tā kā tagad. Tagad mēs aizejam tur un jauki pavadām laiku. Mēs spēlējamies (es tur pirmo reizi spēlēju monopolu), mēs tur dzeram (Jaunajā gadā Dacīte vēma, bet neviens neko par to nepateica, pat neieminējās), mēs no turienes nakts vidū ejam uz jūrmalu vai parku, vai uz rokkafejnīcu skatīties televizoru.

Vienreiz mēs ar Uldi bijām Betmens. Zem tādas segas abi palīduši staigājām apkārt, jo bija briesmīgi auksti. Sildījām viens otru. Un vēl ar Jāni peldējām jūrā pa nakti, bet tas bija ļoti jauki, jo bija silts ūdens, tikai pēc tam es nosalu un nemaz necentos būt jauka. Es nemaz neesmu jauka, es zinu, bet tad es biju īpaši nejauka. Laikam tā varētu teikt.
Man bija zaļā kleita, oranžās kurpītes un zaļas pusgarās, plānās bikses. Un džemperis no TKUN.

Tad, kad mēs visi (nu, ne visi, bet lielākā daļa no mums) vēl mācījās kopā, tā vieta nebija tik populāra. Tur iegriezāmies tikai mēs un mēs. Diāna gan ir aizgājusi no mums. Līdz ar vidusskolu viss izmainījās. Es aizgāju, viņas palika, citi samainījās. Bet kaut kā tomēr palikām kopā. Diāna aizgāja. Man tas dažkārt atgādina to sēriju Sex and the city. Tur bija par to, ka precētiem cilvēkiem nav vientuļu draugu, viņiem vairs nav nekā kopīga. Man liekas, ka man tā nekad nav bijis, bet ar Diānu, laikam tieši tāpēc viss pajuka. Viņa mani gandrīz nepazina uz ielas pēdējo reizi, kad tikāmies. Cerams, ka viņai būs liela laime.

Fukšos man bija dzeltenās kurpes. Floriānai vēl avatarā bija mana dzeltenā tupelīte no fukšiem. Toreiz es brīvprātīgi pieteicos ieskriet jūrā, jo nebija nekā jautra, nekas interesants nenotika un man nepatika tas vīriešu dzimuma pārstāvis, kurš mūs veda. Bet beigās mūs apmētāja ar zarnām un aknām. Tas gan bija visai stulbi.

Šodien Dacītes raksts tika uz vāka. Viņa teica, lai visi paskatās, es paskatījos, bet neizlasīju. Vispār man nepatīk, ka viņi tur samaina cilvēku sakāmo pēc sava prāta, un es nekad neteiktu "štancē" kā bija teikts tajā rakstā par mani. Nu, tajā pēdējā. Esot bijuši arī iepriekš, bet tos esmu palaidusi garām.
Vispār smieklīgi, ka no mūsu klases visi pēc kārtas tiek avīzē. Šiki.

Izlasīju savu parakstu un iedomājos par Dāvidu, viņš vienreiz teica, ka ir to lasījis. Viņš to bija dzirdējis nevis lasījis un pie tam krieviski. Man liekas, ka es pazaudēšu viņa lukturīti. Pilnīgi bail paliek, ja nu tiešām tā notiek?

Baigā atšķirība vispār starp foruma un neforuma dzīvi. Tāda cilvēcīgu lietu ziņā. Pilnīgi cita veida cilvēki, pilnīgi neko nezina par forumu. Nu, ja neskaita Undu un Uldi, kas te ir tā kā ielauzušies. Pie tam Uldi es abas reizes gluži netīšām esmu nokritizējusi. Tīri netīšām, nudien. Es sen nebiju rakstījusi "nudien". Holdens sākumā teica, ka lieto to vārdu pārāk bieži un ka tas nav glīti. Gluži tā gan neteica, bet nu aptuveni.
Iedomājos par Antonu Ego. Gan par foruma, gan par to kritiķi, kurš nenokritizēja mazā žurkulēna pavārmākslu, bet gan uzrakstīja pozitīvu atsauksmi. Par viņu tāpēc, ka es kaut kad pārdomās rakstīju par to, ka brālis man pajautāja, kur ziemā paliek pīles, un es pasmaidīju un sajutos kā Holdens, bet viņš pēc tam kaut ko arīdzan pa to pašu līniju uzrakstīja.

Man liekas, ka garākas pārdomas man nav bijušas par šīm. Es visu laiku pieeditoju klāt. Diez, kas notiks tajā mirklī, kad vairs nevarēs pieeditot? Kur es būšu apstājusies? Bet varbūt būšu jau ātrāk beigusi rakstīt.
Es zinu, ka nelasītu, ja kāds būtu sarakstījis šādus penterus. Es domāju, ka neviens arī neizlasīs, jo es visu laiku editoju klāt un to neviens nemaz nepamana. Tikai beigās noteikti atvērs, lai apskatītu nākošo postotāju un ieraudzījis padomās: "Ak, jel, kas tai uznācis?"

Mani baigi iepriecina tas, ka Viktors ir atpakaļ. Nē, nu, es nezinu, vai tiešām tik baigi, kā man liekas, bet vispār priecīgi, ka futbols atkal tiecas uz augšpusi.

[Kuš, nevajag tak visu atklāt.]

Man laikam uz klaviatūras taustiņiem bija šokolāde. Kvadrātiekavu. Es nokasīju nost.
Un rīt es došos pie friziera, lai apgrieztu matus īsākus. Kādu laiku es laikam regulāri apmeklēšu frizieri. Es laikam gribu taisnus matus atpakaļ, viņa tur visādi ņemas un darās. Varbūt, ka tikšu arī.

Tā bija pagājušā reize, kad es ierakstīju, lai man atsūta PZ, ja izlasa? Es saņēmu piecas PZ. Es atceros tikai trīs autorus, par ceturto šaubos, bet par piekto neatceros.
Kad es mācījos pirmajā klasē, mani atstāja pēc stundām, jo es burtnīcā biju ierakstījusi: "Ceturtdiena." Un biju šajā vārdā kļūdījusies (un arī tādēļ, ka rakstīju ļoti neglītus "m" burtus), bet es vēl arvien nesaprotu, kā vēl citādi var uzrakstīt vārdu "ceturtdiena". Tā pat lielā mērā ir neliela trauma, jo man tagad vienmēr liekas, ka es to uzrakstu nepareizi. Man vispār dažkārt sāk likties, ka tāda vārda nav, kādu es uzrakstu vai izsaku. Tik dīvaini un sveši izklausās, ka sāku domāt, kur tādu esmu rāvusi.

Brālim pie durvīm ir kalendārs, kurā rakstīts "treždiena".

Man toties tagad ir ļoti skaists rokraksts. Nu, man tā liekas, bet tas jau nav svarīgi. Bioloģijas skolotāja esot par to ņirgājusies, kad nebiju skolā. Savilkusi uz tāfeles vilnīšus un teikusi, lai klasesbiedri izlasa, kas tur rakstīts. Tas nav glīti no viņas puses, bet man ir jauki klasesbiedri. Labāki nekā varētu vēlēties un nekā bija kādreiz.

Es rīt braukšu pie frizieres (Es to jau teicu, vai ne?). Anete teica, ka viņas galvā es tāpat esmu ar gariem matiem. Man nav nekas pretim. Tas ir jauki. Varbūt, ka manā galvā es arī esmu ar gariem matiem.

Dreamer tikko teica, ka parasti rakstu var rediģēt pusstundu. Tas nozīmē, ka vai nu tūlīt man beigsies manas rediģēšanas opcijas, vai arī kaut kas ir citādi. Es baigi uzmanos no vārdiem "citādi" un "citādāk", kopš Edgars man skaidroja, ka "citādāk" nav pareizi. Es gan varbūt, iespējams, neatceros, kāpēc nebija pareizi, bet to, ka viņš tā skaidroja, atceros gan.

Es nesen atcerējos visādas interesantas bērnības lietas, kuras nezin kādēļ biju aizmirsusi. Pretīgas, bet interesantas. Par to, piemēram, cik riebīga bija Aleksandra un spļāva sejā, cik riebīga bija Kristīne un cirta pļaukas. Es nebiju labāka, es darīju pretim.
Vienreiz neizdarīju, Justīne pienāca un izdarīja pretim.
Tās draudzības ir izjukušas un gandrīz neviens no maniem tiem draugiem nemācās vidusskolā.
patiesībā es nespēju iedomāties kādu no viņiem, kas mācās vidusskolā, ja neskaita lielos puikas, kas jau tad mācījās vidusskolā. Vitjka un visi Saškas, Saņki, Šuriki un Aleksandri. Mūsu korpusā bija daudzi ar tādiem vārdiem. Un katram bija sava iesauka, un katru mēs atšķīrām. Es neatceros Marinas brāļa vārdu. Bet Marina tagad izskatās briesmīgi. Es pat varētu pateikt kādu cenzējamu vārdu. Bet viņa varbūt mācās vidusskolā.

Vai tas kaut ko izteiktu, ja es teiktu, ka Vitjka, Saņka, Gena un Dima ir beiguši vidusskolu vai vēl mācās tajā, bet Ieva, Tomass, Artūrs, Anete un Justīne nebūt nav?

Protams, cerams, ka arī Klinta veiksmīgi pabeigs un tik pat veiksmīgi iestāsies.

Es zinu, ka to visu nelasītu. Man pat prātā nenāk pārlasīt un labot kļūdas. Šajā mirklī ir jau pagājusi stunda, kopš es iepostoju. Veselu stundu es jau rakstu. Patiesībā nerakstu gan. Palasīju vēl šo to. Gruzija tagad topā. Krievu noniecināšana tagad topā un baidīšanās no viņiem arī. Un tā.

Es ar daudziem kurbijkurniešiem esmu kontaktējusies laikam. Lai gan parasti es neteiktu "ar daudziem", jo tad kāds iebilstu, ka tas nemaz nav daudz. Es vispār cenšos pārsvarā izvairīties no dažādām sadursmēm un tādām lietām, ja neskaita tos brīžus, kad dusmojos vai tiešām gribas saķerties ar kādu.

Varētu ātrāk pienākt septembris un paiet septembris. Vispār varētu ātrāk visa dzīve paiet. (Ha, ha, pēc gadiem sešdesmit es tā nedomāšu, vai ne? Nu, okei, pēc gadiem desmit varbūt?)

Let your balalaika sing what my guitar wants to say. smile.gif

Tags: pārdomas
Mūzika: David Cook -- Billie Jean