Heei. Man iet labi.
Es atradu māsas dienasgrāmatu un atcerējos, ka es taču arī mēdzu pierakstīt kā jūtos. Bet kā viņa rakstīja - (Jā,es lasīju svešu dienasgrāmatu. Bet ja tas ko labo, tad ieraudzīju viņu no citas puses - labākas, tādu, kura domā, jūt un laikam arī, kurai ir sirdsapziņa.) - jā, kā jau viņa rakstīja, mēdz pierakstīt bēdīgās domas. Lai atbrīvotos.
Tāpēc pavisam spontāni, lai gan biju nolēmusi skatīties filmu, padomāju un jutu, ka kaut kas būs pazudis, ja neuzrakstīšu, cik lieliski man ir gājis. Tagad diemžēl nav tas pierakstīt tās brīnišķīgās vietas, mirkļus un cilvēkus un visu, kas ar mani noticis pēdējā gada laikā.
Tomēr - man nekad ... kā pagājušogad
- nav paticis tik ļoti rudens (ziema, pavasaris, vasara!)
- nav bijis tik daudz enerģijas un apņēmības
- nav bijis tik daudz piedzīvojumu un satraukuma
- nav bijis tik ļoti kāds tuvu sirdij
Mana mīlas vasara.

Dikti īsi izdevās, bet nu doma jau bija, lai kādreiz te iegriežoties, es atcerētos, ka man bija arī tāds laiks - vidusskolas mīlestības un trakumu laiks.
Pašlaik nenāk prātā nekas dikti priecīgs vai, kas jauns par sevi, ko es mācētu pierakstīt, tāpēc, došos skatīties savu filmu. Bučas. (:

p.S. Ja nu es tomēr Tev to nepasaku - Es tevi mīlu. La la.

mums jāpieņem ne tikai pareizi lēmumi, bet arī tādi, kas padara dzīvi skaistāku. :)

labrīt mana sirds!

katrā stāstā ir savi supervaroņi.
mēs esam sava stāsta supervaroņi.

patiesībā, es domāju šeit neko nerakstīt.
bet parasti, ja es kaut ko domāju, viss iznāk otrādi.