1. decembris.
Kārtīgi nomazgājos, uzvilku visplatākās kļošenes, paņēmu mugursomu un aizgāju pastaigāties pa savu rajonu. Gūgles mapos redzēju ka ja iet gar haiveju un tad vienā vietā pagriežas pa labi, tad tur ir kaukāds mežs. Tur arī devos.
Vispār mani māca skumjas. Joprojām pagātnes rēgi, no kuriem es nevaru tikt vaļā. Tik labi, ka esmu Japānā, jo šeit kaukā tas viss ir vieglāk un gaišāk. Ir jāmācās dzīvot tālāk, nedomājot un ne pārāk dziļi intelektualizējot par to, kas ir bijis. Saņēmu labu stundu.
Nu re... Aizgāju pa to ceļu pa labi, līdz nonācu līdz bambusa mežiņam. Tas ir neiedomājami - tur apakšā pavisam tumšs, kā naktī, čabinās zvēri un augšā, zaros, bļauj putnu bari. Resnie bambusi tiecas uz augšu un ir saauguši tik biezi, ka dažviet iziet cauri nav iespējams. Un ja paskatās uz augšu, tad reibst galva - tie augi tik neiedomājami stipri tiecas uz augšu. Turpat, pie meža bija diezgan liels budistu templis. Ļoti skaists, blakus japāniska kapsēta kalniņā. Bet es nebildēju, tas izskatījās tik svēts un neaizskarams, ka man roka necēlās to visu iemūžināt bildēs. Bet arī tas nebūtu tik vienkārši - nebūtu viegli atrast īsto vietu no kurienes bildēt.
Ejot tālāk pa ielu aizgāju līdz koka vārtiem, pie kuriem bija daudz automašīnu un velosipēdu. Izskatījās, ka aiz tiem vārtiem ir parks. Garīgais bija diezgan dīvains, parks ļoti skaists. Tur baudīju vientulību un staigāju apkārt. Bilžu maz, jo biju apgarots, bet neredzēju kadrus.
Tur noteikti jāaiziet vēlreiz, bet vakarā un ne vienam pašam. Ļoti patīkama vieta. Turpat iekšā ir tāds kā templis arī.
Šeit būs dažas bildes no tā parka: