es laikam speciāli daru lietas galīgi nesaudzīgi laika/nervu ziņā. man šķiet, ka mana awesome prokrastinācija, kas nu jau ir sasniegusi pārcilvēcīgus apjomus (esejas rakstīšanai (pirms kuras vēl jāizlasa teksts, ko, protams, tad vēl nesmu veikusi) atvēlēt ~ pusstundu līdz četrdesmit minūtes no rīta, miegainā (divas naktis pēc kārtas miedziņš ~ 3 stundas) stāvoklī ir, manuprāt, visai nopietns izaicinājums) patiešām ir tāda kaut kāda konstanta pašapliecināšanās - like, hā, citiem vajag sešas stundas, lai izlasītu, un tad vēl divas, lai uzrakstītu? phe, i can do better, i can reach crazy standards, where i'm too fast, too fast, too furious. tas ir kā, he, jā, kā izaicinājums, lūk, kas tas ir. tādējādi par izaicinājumu var padarīt visvienkāršākās lietas. vienkārši samazināt laiku. es kompensēju prasības, kas ir zemākas, nekā manas spējas, radot papildu šķēršļus, pievienojot extra grūtības līmeni. es nezinu, kāpēc es tā daru, laikam jau kaut kādas persōniskās deformācijas dēļ. the point is, līdz šim es nekad neesmu šajā izgāzusies. tas arī paskaidrotu, kāpēc es jūtos šausmīgi pašapmierināta katru reizi, kad nosūtu mājasdarbu, piemēram, ar minūtes precizitāt: pēdējā minūtē pirms deadline. tā ir kārtējā uzvara pašas ieviestā spēlē. un es zinu, ka tas nav prātīgi, jo es droši vien pārvērtēju savas spējas, as usual, bet savā ziņā tas ir arī labs treniņš, jo, piemēram, pagājušajā semestrī gala eksāmenā bija pēdējie divi jautājumi minieseja un tur bija maz laika dots.
un, atceroties ib... jā, i guess šīs varētu būt arī atliekas no ib, kad eksāmenā ir jādrukā, nedomājot par apjomu, bet gan par pateiktā jēdzīgumu, un cerot iekļauties laikā, nevis kā debīlajos LV eksāmenos, kur laika ir dahuja, bet jāmēģina savu ģeniālo, intelektuālo domu ietvert kaut kādos nožēlojamos četrsimt (labākajā gadījumā) vārdos. un paskatieties, kādu labumu tas skolēniem ir devis. maniem kursabiedriem* vajag sešas stundas, man - desmitreiz mazāk laika, lol.




* - es, protams, pārspīlēju mazliet, protams, tas neattiecas uz visiem (kā jau minēts, man ir kursabiedrenes, kuras es totāli izjūtu kā intelektuāli sāncenses un tā, vupī. es nedomāju, ka esmu kaut kāds ģenialitātes kalngals or anything) un, protams, tas neattiecas uz visiem darbiem. bet nopietni, es esmu dzirdējusi tādu sūdzību. ka izlasīt 30 lpp. aizņem 6 stundas. nopietni. un, nē, tas nebija nekāds ubersarežģītais teksts. un, nē, runa nebija par prokrastināciju, bet par sešām intensīvā lasīšanā pavadītām stundām.

P.S. ak, jā. par to mājasdarbu, kā tikko uzzināju, es dabūju maksimālo atzīmi. tas laikam norāda uz faktu, ka varbūt šī izaicinājuma spēle var turpināties.