hipopotama pieraksti

Šodien klīdām pa šoping molu, paēdām stārbakos un jau taisījāmies prom, kad turpat blakus sacēlās troksnis. Daži spiedza, citi vēl cītīgāk nekā parasti vicināja savus telefonus. Arī es ar bērniem aizgāju apskatīties. Izrādās - turpat iemīļotajā kafejnīcā uz grīdas milzu žurka! Visi spiedz, neviens nezina, ko darīt. Beigās viens tantuks paņēma papīra dvieļus un tvēra žurku rokā. Ja jūs kādreiz esat ķēruši milzu žurku, tad gan jau zināt, ka nekāds vieglais uzdevums tas nav, tomēr tantuks bija neatlaidīgs un savu tomēr panāca.

Nākamais jautājums - ko ar tādu zvērēnu lai iesāk? Te es atcerējos, ka stāvlaukumam otrā pusē taču ir dzīvnieku veikals - varbūt tā būtu īstā vieta. Tantuks nevilcinoties devās arī, un viņai līdzi es ar abiem bērneļiem un tantuka mugursomu, kā arī viens jaunietis ap 16. Dzīvnieku veikalā mums paziņoja, ka šitādas žurkas sauc par kurmjiem un viņi nekā mums palīdzēt nevar, izņemot - vai nu doties uz veterināro slimnīcu / patversmi (ne ejamā attālumā. Mēs visi bez mašīnām), vai aŗī nolikt parkā. Izvēlējāmies otro un visa ceremonija devāmies uz netālo parku.

Kurmi nolikām. Nezinu gan, vai viņam tur kāda dzīve sanāks, bet noteikti labāk, nekā stārbakos.
Tas, kas man likās forši, bija tantuka apņēmība, un tas, ka pēc tam viņa mūs visus aicināja uz kafiju. Man gan abi mazie jau sāka uz činkstu-miegu vilkt, tā ka es atteicos, bet 16gadnieks piekrita un tā viņi aizgāja, runādami par zirnekļu tīkliem un dzīvniekiem. Tantukam esot 85 gadi. Man likās nenormāli kruta, kā šitādi netipiski kafijas biedri satikās. Un mazliet žēl, ka mēs ne. Un daudz prieks, ka bērni redzēja, kā vajag uzņemties atbildību (tas gan nenozīmē, ka es gribu, lai viņi visādus trakus dzīvniekus aiztiek).