hipopotama pieraksti

E vannā runājas ar P. E pēta P kreklu no rogaininga, prasa, kas tas ir. P izskaidro, ka tādu var dabūt, kad ir spēks visu nakti orientēties un kad ir komanda, ar ko kopā to darīt. E saka - jā, es mamma tētis bēbītis. P atbild: "Jā, kad Tu un bēbītis būsiet lieli un mēs ar mammu - veci!" E saka: "Jā, kad man būs tīs, es būšu līla."

Viņa vispār sapņo par to, kad būs trīs gadi, tad varēšot košļeni ēst; kad būs pīci, tad izkritīšot zobi un nākšot zobu feja. Četri nepastāv, tur lieli notikumi nav plānojami. Sākusi arī ļoti daudz runāt; ļoti forša loģika arī reizēm nāk ārā. Prieks.

Ā, reizēm es viņu ņemu uz sporta zāli, tur ir bērnistaba, kur viņu atstāt. Sestdien viņa man saka - sāpot kāja, vajagot braukt uz sporta zāli. Es tā - wtf? Viņa - gribot būt "stipa un vesela". Tad es atcerējos savu politkorekto pieeju par tēmu "es esmu resna un vajag iet sportot" - pēc visiem gudro žurnālu un grāmatu ieteikumiem es saku - es gribu būt stipra un vesela, tādēļ eju vingrot. Nu re, bērnam tagad kāja sāpot, vajagot braukt vingrot. Lieki piebilst, ka kāja ne nu sāpēja, ne nu kā, bet lielākā motivācija doties uz sporta zāli visticamāk slēpjas kokteiļos, ko pēc tam kopā izdzeram.

Un Miķim jau gandrīz gads. Gads!!!