Mīļās muļķībiņas - Mīļo māsiņ.....

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
Ierakstīt jaunumus
Komentu Liste
Manējie
Kopienas
Sindicētie
TAGI
Labot pēdējos ierakstus
Iestatījumi

Jūlijs 30., 2004


Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
09:40 - Mīļo māsiņ.....

Kā senā bērnības dzejolī, gribas jautāt: nu ko tu raudi, Debestiņa? Kas noticis? Vai tevi kāds aizvainojis...? Tu zini, tavas asaras man ļoti ķeras pie sirds, un gribot negribot, man ir jāraud tev līdzi! Kaut es zinātu, kas tavā sirsniņā notiek, kaut es varētu palīdzēt... Šīs lielās, smagās asaras, kas visu appludinājušas, tās visu laiku atgādina, ka tev tur augšā kaut kas nav īsti labi, un liek domāt par tevi... Bet es zinu, kā tas ir. Dažkārt vajag vienkārši paraudāt tā no sirds. Sevišķi, ja tas sen nav darīts. Un labāk, lai tas notiek tāpat vien, nevis kāda patiesi bēdīga iemesla dēļ. Tad nu raudam abas, Debestiņ. Manas asaras nobāl un izplūst tavējo priekšā, tavējās aizskalo manas kā nebijušas. Tikai jāpadomā, kura no mums sāka raudāt pirmā, un kura piebalsoja otrai... Man liekas, ka es jau raudāju pirms tevis, tikai bez asarām.... Tāpēc tev liekas, ka tu biji pirmā, jo tu savas asaras neturi sevī, bet uzreiz ļauj viņām vaļu, kad tāds mirklis pienācis, un tad to zin visi un uzreiz. Man ir tieši otrādi. Par manām asarām nevienam nav ne jausmas. Tu, Debestiņ, skaties manī, bet nevari redzēt, ka es iekšēji raudu. Raudu tā, ka dvēselei aizkritīs balss... Debestiņ, tu vari noslēpt tās asaras, ko vari redzēt, noslēpt tā, ka neviens tās neredzēs tavu asaru fonā. Redzamas ir tikai tavas... Bet tas neko nemaina. Ja jau raudam, tad raudam abas, kamēr tā sāpe izsāpēta. Turies, māsiņ, redzu, tev vēl nav miera. Bet es turēšu tev līdzi, tu neesi viena. Turies, māsiņ Debestiņ....


Garastāvoklis:: [mood icon] sore
Mūzika: klusums. jādzird domas....

(saki)


> Go to Top
Sviesta Ciba