Domājot par dažādām bērnu pasakām un stāstiem, nākas secināt, ka lielākajā daļā no tiem ir sastopama vardarbība.
Sniegbaltīte - ļaunā pamāte
atriebjas, mēģinot iedod dažādus štruntus, kas pabojā dzīvi līdz elpas
trūkumam, līdz beidzot iesmērējot Blatajai vecu ābolu, Baltajā
teorētiski mirst.
Pelnrušķīte - visas tāc cūcības, ko dara ļaunā pamāte - skapī ieslēgšana, mutiskā un fiziskā pazemošana, noniecināšana tēva acīs, utt.
Trīs Sivēntiņi - ļaunais vilks, kurš posta ruksīšu labo darbu.
Mazā nāriņa - ļaunā jūras
ragana nelietīgi samelo Mazajai nāriņai, lai dabūtu viņas balsi,
neizklāstot visus faktus. Par vardarbību arī varētu minēt neizmēramo
nāriņas stulbumu un ļoti sāpīgo staigāšanu uz divām cilvēcīgām kājām.
Princese uz zirņa - princesei japacieš vardarbīgā gulēšana uz kaut kāda cieta runkuļa.
Salātlapiņa - jāpacieš tas, kā
pa taviem matiem augšā - lejā kāpj cilvēki. Pietam, cilvēka turēšana
vairākus garus gadus nebrīvē tagad ir sodāma kā necilvēciska
izturēšanās.
Harijs Poters - bez komentāriem.
Pifa piedzīvojumi - ir necilvēciski likt tik daudz reižu lekt ar
lecamauklu kā Pifs lika lekt vardītei. Turklāt slidošan uz neīstām
slidām var izraisīt nopietnu traumatismu.
Doktors Dūlitls - zoba izraušana bez anestēzijas ir ļoti sāpīga. Maziem bērniem šādas ainas var būt traumējošas.
Pepija Garzeķe - bērni, izlasot
šo grāmatu, var sākt rīkoties diezgan neierasti. Staigāšana pa jumtiem,
dzīvošana dīvainos objektos, biedrošanās ar mērkaķiem...tas viss ir
tikai sākums. Bet skaidrs ir viens - šāda vienaudža neatbildīga rīcība
spēj mudināt mazos stāstu lasītājus uz neapdomīgu, atdarinošu rīcību.
Bārbija - traumējošs skaistuma etalons mazajiem prātiņiem.
Vilks un septiņi kazlēni - ļoti
nežēlīga rīcība mēģināt noēst mazos jērēnus, bet vēl kriminālāk ir
vilka vēdera uzšķēršana un piebēršana ar akmeņiem, nemaz nepieminot
pēcāku nolaišanu akā. Nemaz nevajag nezin kādus bojevikus,
pietiek ar šo pasaku, lai pienācīgi attēlotu, kā uzšķērst vēderu. Un
kurš garantē, ka mazie prātiņi to neizmēģinās?
Tā saraksts varētu turpināties, turpināties un vēlreiz turpināties. Es
gan labāk to nedarīšu, savādāk sāku aiziet netēmā. Bet doma skaidra -
šajā pasaulē pat bērnu pasakās ir vardarbība. Tāpēc, kur mums var
izaugt līdzcietīga un labsirdīga sabiedrība? Cenšoties izdomāt, kuru
stāstu varētu lasīt jebkurš bērns, netraumējot sevi, prātā nāca tikai
viens - Vinnijs Pūks. Tas ir
stāsts, kuru var lasīt jebkurā vecumā un vienkārši priecāties par
naivajiem un mīļajiem varoņiem. Nekādu asiņainu skatu, nekādas
slepkavības (ēzelīša aste bija nelaimes gadījums), nekādas atriebības
vai ļaunu nodomu. Tu vienkārši sēdi un lasi, cik jauka ir dzīve.
Bet atkal man radās šaubas, vai viss ir tik nevainīgi, kā sākumā
liekas. Skatoties "Winnie the Pooh" pa Disneja kanālu, sāku aizdomāties
- kāpēc šim lācim ir krekls, bet nav bikšu. Mūsu sabiedrībā pieņemts -
tev var nebūt krekls, bet biksēm noteikti jābūt. Tad kāpēc lācim nav
bikšu, bet ir šis visai niecīgais krekls? Kāpēc šī lāča imidža radītāji
ir atļāvuši kungam staigāt ar pliku dzimumlocekli, kuru gādīgi nav
uzzīmējuši vai vismaz izcēluši? Vai tā bija kino industrija vai arī
pats Alans Milns, kurš izdomāja šo cēlo samaitājumu visnevainīgākajam
stāstam pasaulē? Lai nu kā, man viņam ir jāpasakas par bērnības ideālu
sagraušanu. Tagad man Pūks būs palicis atmiņā kā Lācis the Pūks the
Grand Izvirtulis.
Ar to es vēlējos pateikt, ka labāk mūsu sabiedrībai kļūt vēl neķītrākai
kā pašlaik un lasīt šādus stāstus, nevis iedziļināties Sniegbaltītes
pamātes rūpīgi izstrādātajos atriebes plānos, kuros vērojama detalizēta vardarbība (jo ja paveiksies, tad
vienīgais ieguvums būs lieliski uztrenētā loģiskā domāšana.) Man labāk patiktu, ja cilvēki netikli un neķītri sēdētu katrs pa savām mājām, nodarbotos ar Dievs vien zina ko, nevis darītu tādas šausmīgas lietas kā slepkavošanu, izvarošanu, zagšanu utt. Un varbūt sākt to iemācīt ļaudīm varētu jau no mazotnes? Ar vienu no pirmajiem skolotājiem - grāmatām?
P.S.Un tomēr...mana mīļākā grāmatiņa joprojām ir Vinnijs Pūks. :)
(Ha, saņem Sniegbaltīte un Harij Poter) ;D
P.P.S. PAR VINNIJU PŪKU UN DROŠU SABIEDRĪBU ;D - Garastāvoklis::neticam mīļa :O ;D
| |
Ļoti labi uzrakstīts! Tiešām. Labi argumenti.
Bet es tomēr nepiekrītu visam.
Bērnam nav jālasa pasakas, kurās nav pilnīgi nekā slikta. Pirmkārt, tādu grāmatu tikpatkā nav, jo tādas grāmatas nemaz nevar uzrakstīt, lai cilvēki viņas lasītu. Jebkurā grāmatā, kurā ir kaut kas labs, jābūt arī kaut kam sliktam, citādāk nebūtu tas labais.. Un pasakas ir tās, kas bērnu kaut bišķi sāk gatavot tam, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs. Ja bērns lasīs pasaciņas par to, ka zaķīts gāja uz mežu, satika vāverīti, viņi laimīgi gāja tālāk kopā, sadevušies rociņās, tā izgāja laimīgi cauri drošajam mežam, kurā nekad nekas slikts nenotika.. - padomā, kāds priekštats par pasauli viņam rastos. Viņš arī paaudzies mierīgi ietu pa naktīm pa mežiem, jo domātu, ka tur taču nekas nevar notikt. Nu ok, es biški pārspīlēju, vēl jau ir vecāki, kas viņu pamācītu. Bet tad rodas pretruna - grāmatās ir tā, bet dzīvē pavisam citādi? Bērns to nesaprastu.
Es atceros, kādu iespaidu uz mani bērnībā atstāja kaut vai tā pati Sniegbaltīte. Es biju nikna uz ļauno pamāti, man tas likās tik netaisnīgi un briesmīgi - kā jau bērnam, bišķi pārspīlēti. Bet varbūt tas ir tas, kas manī ieaudzināja taisnības izjūtu? Izpratni par slikto.
Grāmatas, kuras tu minēji, nav nemaz tik vardarbīgas. Ja uz tām paskatās ar jau kaut cik pieauguša cilvēka acīm, tad jā - tur var saskatīt vardarbību, jo mēs esam redzējuši un zinām, kas notiek pasaulē, cik nežēlīga tā ir. Bet bērns neiedomājas uzreiz tādus skatus kā vēdera uzšķēršana tādā izpratnē kā mēs to uztveram, jo iespējams esam redzējuši ko tādu filmās. Viņš neaizdomājas tik tālu. Protams, tas atkarīgs no bērna un no vecuma, bet tā kopumā ņemot..
Man liekas, grāmatas pielāgojas tam, kāda ir sabiedrība. Tā kā tā kļūst vēl nežēlīgāka, arī grāmatas tādas kļūst. Un nevis otrādi.