Beidzot saņēmos un izlasīju šo garo rakstu :D
Ļoti labi uzrakstīts! Tiešām. Labi argumenti.
Bet es tomēr nepiekrītu visam.

Bērnam nav jālasa pasakas, kurās nav pilnīgi nekā slikta. Pirmkārt, tādu grāmatu tikpatkā nav, jo tādas grāmatas nemaz nevar uzrakstīt, lai cilvēki viņas lasītu. Jebkurā grāmatā, kurā ir kaut kas labs, jābūt arī kaut kam sliktam, citādāk nebūtu tas labais.. Un pasakas ir tās, kas bērnu kaut bišķi sāk gatavot tam, ka dzīve nav nekāds rožu dārzs. Ja bērns lasīs pasaciņas par to, ka zaķīts gāja uz mežu, satika vāverīti, viņi laimīgi gāja tālāk kopā, sadevušies rociņās, tā izgāja laimīgi cauri drošajam mežam, kurā nekad nekas slikts nenotika.. - padomā, kāds priekštats par pasauli viņam rastos. Viņš arī paaudzies mierīgi ietu pa naktīm pa mežiem, jo domātu, ka tur taču nekas nevar notikt. Nu ok, es biški pārspīlēju, vēl jau ir vecāki, kas viņu pamācītu. Bet tad rodas pretruna - grāmatās ir tā, bet dzīvē pavisam citādi? Bērns to nesaprastu.
Es atceros, kādu iespaidu uz mani bērnībā atstāja kaut vai tā pati Sniegbaltīte. Es biju nikna uz ļauno pamāti, man tas likās tik netaisnīgi un briesmīgi - kā jau bērnam, bišķi pārspīlēti. Bet varbūt tas ir tas, kas manī ieaudzināja taisnības izjūtu? Izpratni par slikto.
Grāmatas, kuras tu minēji, nav nemaz tik vardarbīgas. Ja uz tām paskatās ar jau kaut cik pieauguša cilvēka acīm, tad jā - tur var saskatīt vardarbību, jo mēs esam redzējuši un zinām, kas notiek pasaulē, cik nežēlīga tā ir. Bet bērns neiedomājas uzreiz tādus skatus kā vēdera uzšķēršana tādā izpratnē kā mēs to uztveram, jo iespējams esam redzējuši ko tādu filmās. Viņš neaizdomājas tik tālu. Protams, tas atkarīgs no bērna un no vecuma, bet tā kopumā ņemot..

Man liekas, grāmatas pielāgojas tam, kāda ir sabiedrība. Tā kā tā kļūst vēl nežēlīgāka, arī grāmatas tādas kļūst. Un nevis otrādi.