es tiešām nezinu, kāpēc valoda man dara gauži, nepietiek ar to, ka tas, ko saku, un rakstu ir kas cits kā tas, ko domāju, bet līdzās arī ir vārdi, kas allažiņ iemetas nepareizos locījumos dzimtēs un nepareizrakstībā.
piemēram akaredons. nu taču pilnīgi skaidrs, ka tur pamatā ir akordi un no tā izriet arī rakstība, bet nē, man kāreiz atkal un atkal ir akaredons.
no kurienes tas dūdiņš nāk?
un vēl sāls, kas man ir čalis. visu laiku sāls ir čalis. tur taču nekāds skuķis nesanāk. klints, tur jā, nakts nu jā, tur skaidrs, ka dāmas raud un sargā, bet sāls.
vai arī vējš. man tur tā galotne s tik ļoti prasās, jo tad daudz vējīgāk šķiet.
piedodiet.