jā, atkal es tomēr nevaru saņemties uz mācīšanos. Istaba atkal lampiņu un svecīšu krāsās. Bet tā es jūtos labi, nevis tajā dzelteni spožajā galda lampas gaismā. Beidzot vajadzētu sākt tā kārtīgi to vēsturi mācīties, bet atkal un atkal nesanāk laiks. Vienmēr ir kādi sīkie skolas darbi, kas nozog laiku. Kamēr laika kļūst arvien mazāk, škiet, ka apgūstamās informācijas kļūst arvien vairāk...
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs
Today I had a long hard thinking... and still have.. un atkal pie vainas kultūras vēstures stunda. Vecā tipa masu cilvēks, jaunā tipa masu cilvēks un personība. Kaudze ar negatīvām īpašībām, kādas tu nevēlētos saskatīt sevī, bet tomēr tu atrodi sevi kādos brīžos esam bijušu zem dažu šādu īpašību karoga... cilvēka iekšējā pasaulē robežšķirtnes ir šauras, pat nemanāmi šķērsojamas... Jaunā tipa masu cilvēka īpašībās tik uzskatāmi var saskatīt visu to, ko esmu novērojusi pie mūsdienu cilvēka. Tik daudzreiz redzētas ainas it visur.. tas pats postmodernais cilvēks - mantu vergs... 21. gadsimta cilvēks tik ļoti pazaudējis garīgumu, tik ļoti atsvešinājies no vērtībām un pats no sevis... Un lai cik grūti nebūtu to atzīt arī pie sevis esmu citreiz novērojusi kādas no šīm negatīvajām īpašībām.. es varu vainot tajā laikmetu, jo es taču dzīvoju šajā laikmetā. varu vainot tajā apkārtējo sabiedrību, jo esmu taču tajā. Bet nedrīkt! Jo tikai tu pats esi vainīgs pie tāds kāds esi vai neesi... Nedrīkstēja ne drusku no tā ielaist sevī... Bet vai tas maz būtu bijis iespējams? Manuprāt, kā nē... Pretējā gadījumā es vēlos satikt to spēcīgo, neievainojamo personību, kas spēj turēties pretī un neielaist sevī neko no mūsdienu prastības trauka... Bet audzini sevi... audzini sevī tās īpašības, kādas vēlies sevī redzēt un izslēdz no sevis to, kas nav tavs...
Bet vai es esmu personība? Lai to varētu apgalvot, man līdz tam ir vēl jāaug, daudz, daudz, daudz... Lai par tādu būtu nepietiek tikai no visas sirds nicināt vārdu savienojumu: "tā kā daudzi dara, tā ir pareizi" un vēlmi pazust no šī provinciālisma un mietpilsonības sloga...
only the time will tell... es vēlos augt, vēlos redzēt, kur šis ceļš mani aizvedīs
mood: gloomy
soundtrack: Dead Can Dance - Enigma of the Absolute
uzglezno vārdu haosā