Nesteidzīgi, bet agri piecelties, pēc kārtīgām brokastīm, lieki nekavējoties, iziet no mājas. Tad gandrīz astoņas stundas divatā iet. Iet pa Gaujas malām, mežiem, aizsnigušām takām, cauri sniega laukiem ar asu sērsnu, gar alām, iekšā klusumā, ar siltām tējas pauzēm, cauri klusumam, pa lauku ceļiem, bez liekiem vārdiem, līdz diena izbeidzas krēslā, un tad mājup. Un tad rakstīt.

Teicu, ka tās stundas pagāja tik ātri, kaut sajūta, ka esam kopā gājuši ilgi; sajūta kā ejot kopā gandrīz kopš vasaras, teica viņa. Iespējams abi gribējām teikt: varbūt arī mūžīgi, tomēr neteicām, to pašu lieko vārdu dēļ.