Kurvjzieža kontemplācijas

Ar prieku un pacilātību esmu konstatējusi, ka mērāmie džinsi smuki taisās ciet, arī kājās stāvot. Svari gan rāda, ka līdz savam labākajam izskatam vēl labs gabaliņš skrienams, bet pirmo reizi esmu bez mazohisma un depresijas tikusi vaļā no pieciem pilnīgi liekiem kilogramiem, kas bija uzēdušies pagājušā rudens - ziemas sākuma neirozē - acīmredzot, panika, paliekot bez iztikas līdzekļiem, iedarbināja tīri dzīvnieciskas ķermeņa reakcijas. Tagad sveru tik, cik parasti šajā gadalaikā, un cerīgi raugos nākotnē - uz peldkostīmiem un fifīgajām kleitiņām visas vasaras garumā.
Nezinu, vai kādam/kādai varēs noderēt mana pozitīvā pieredze, bet tās pamatā ir:
1) pakāpeniski palielināta fiziskā slodze. Darbojas nesalīdzināmi labāk par diētām, svars zūd lēni, toties nelec atpakaļ pēc pirmās kotletes. Sāku (atsāku) skriet decembra otrajā pusē ar 20-30 minūtēm 3 reizes nedēļā, tagad esmu nonākusi līdz 5-7 reizēm nedēļā, pamīšus skrienot īsos (20-30 minūšu) un garos (60-90 minūšu) skrējienus. Skriešana ir intensīvākā no kardioslodzēm, to viegli pašam regulēt, samērojot ar spējām, nav vajadzīgs nekāds ekipējums, izņemot krosenes, pieejama visiem un ikvienam - vārdu sakot, rekomendēju;
2)ievēroju dabas likumu - viena veida ēdmaņas apēd mazāk, nekā "no visa pa druskai". Tāpēc jātur mājās dažādus dārzeņus un augļus, bet tikai viena veida siers, rieksti, cepumi, vai ar ko nu tur katrs vairāk grēko;
3)neēdu "dēļ garlaicības", neturu uz galda nekādus knakstekļus, vēl vairāk kā līdz šim minimizēju maizi - tā ir pārāk viegli kombinējama ar visu ko - viena siermaizīte, viena zaptsmaizīte, viena gaļmaizīte - nu, un cik dienas laikā salasās, mmm?

Lai veicas!