Muļķība, muļķības, muļķības. Visa pasaule pilna vienu vienīgu muļķību...
Dažkārt gribas aizbēgt, aiziet pastaigā vienai, pazust nesakot, lai mani meklē. Gribu iet gar jūru vējā un zināt, ka meklē, sagaidīt tavu zvanu. Gaidīt tevi pie jūras un bēgt. Sajust rokas, kas izmisīgi skauj un stāsta, cik vajadzīga - neaizej, neaizej, nekad neaizej. Gribu ko tik stipru, lai sajustu, cik tagad labi, jo aizmirstas.
Bet neprotu.
|