Nav jau runa par to, ka pavasara laikā, mani nedēļu moka iesnas. Nē, ne par to. Par to, ka kamēr stāvu krustcelēs un nevaru ieņemt lēmumu, man dzīvē dāvā lietas, ko es jau tik ilgi vēlējos un aicina pieņemt te vienu, te - otru lēmumu. Kad nolēmu, ka šogad nebeigšu universitāti, domāju, ka gribētos darīties ko radošu - beidzot atgriezties pie rotu veidošanas, zīda apgleznošanas un es tik ļoti, ļoti gribu šūt! Un bladākš - omīte atstājusi man mantojumā šujmašīnu un vakar to sāņēmu. Elktriskā šujmašīna, ar ko šuvusi pat mana vecvecmāmiņa! Izmēģinot nedaudz pašūt, sapratu, ka gribu pabeigt universitāti šogad. Gribu un viss! Un pie velna, nu jau man vairs ir tikai 10dienas, lai visu izdarītu! Pie velna, nu kāpēc tā? Ja vēl varētu tā viegi ņemt un tik drukāt tai briesmīgajā bakalaurā.. Bet nekā... :(
|