Ziniet ko es tagad daru? - Es domaaju, es gribu domaat un taatad domaaju. Un ziniet par ko es bez tā vēl domaaju? - par to, ka mazliet garlaiciigi. Es vairos lietot epitetus: 'ārprātā', 'šausmiigi' un veel kaadus ntaas pakaapes, jo patiesiibu sakot šis nav ne mazākā mērā bezspēka un kur nu veel izmisuma rosināts garlaicīgums, bet tas driizaak ir miers pirms veetras. Garlaiciigi, jo ir mieriigi un nav nevienas braazmas un nav nevienas suudziibas. Abordāžas āķi sagatavoti, buras uzvilktas un apkalpe pilnā gatavībā . No kuras puses puutiis veejš - vai buus maigais rietumu zefiirs vai trauksmainais sirokko...? Zeme? Vai kaads redzeeja zemi? Kaijas, kaijas man pa galvu maisaas. Bet pag, pag, vai kaijas nebija kaut kaa priekšvestneses? Jaa, tai jaabuut zemei! Apsoliitajai zemei, uz kuru es došos. Esmu gatavs. Varbuut nebuus tik garlaiciigi, jo laiks tecees no paarpilniibas raga un manas dienas buus skaiitiitas tikpat peekšņi un apskaidroti kaa apsoliitaa naakamiiba. Jaa, mani miiļie, es juus visus puspabeigtos un pusdziivos un šajaa laimee viilušos ņemšu sev liidzi. Baidiities nav no kaa. Mani kaķi buus veseli, bakalaura darbs - muužīgi manaa galvaa un to es citeešu manam nabaga Sokratam, kurš ne vella no manis nesapratiis, un jutiisies tikpat garlaikots, ja es saakšu citeet viņa vaardus. Es viņus visus piebeigšu ar savu garlaikoto praatu, nebuus vajadziigs pasniegties pat peec rokas stiepiena attaalumaa esošajaam miega zaaleem...Viņi buus naaviigi garlaikoti meeģinaadami savaa praataa izneesaat to smagumu, ko es buušu paņēmis liidzi.