| dziesma dziesmā |
[Feb. 21st, 2019|11:53 am] |
Es ieraugu tevi pirmoreiz, vēl tad, kad tu drīksti būt noslēpums. Es redzu tevi pēdējoreiz, un tavs noslēpums ir vēl lielāks. Tu aizej, bet tava atblāzma paliek manā istabā.
Sajūta, kas pārtulkota sapnī. Sieviete. Noslēpums, par ko rakstīt romānu pēc romāna. Taču aiz tavas balss saltuma vīd siltums. Vienkārši siltums. Silts, silts, silts siltums.
Siltums man? Vairs ne. Siltums citam. Silts, silts, silts siltums. Kā saule, vai kā laime. Siltums, kas vibrē neatstādamies. Siltums, kas nāk no tavas rokas pieskāriena, un kļūst par trīsām, kas tiek nodotas tālāk pa visu manu ķermeni, kauliem. Tas ir silts un slapjš, kā tēja. Ar vienu skūpstu pietiek, lai saprastu.
Domīgi viņi soļoja atstatus. Domīgi viņi apsēdās, un viņu celīši saskārās. Mana cerība un miers, mana cerība un prieks.
Viņš stāvēja istabā un ļoti ilgi klusējot skatījās pa logu. Pēc tam viņi mīlējās, kamēr viņa sāka raudāt, un viņš pabeidza viņā. Viss bija ļoti, ļoti labi. Nevienam nevienu citu vairs nevajadzēja.
Siltums, kas izriet no piepildīta klēpja. Uz šī klēpja viņš uzliek galvu un atgriežas tur, kur pasaule sākas. Viņi turpina klusēt. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}