Božena Chodunska

Atvaļinājums - tas ir laiks, kurā tu vibrē un atkal un atkal lūri neatbildēto zvanu sarakstā. Ja nu no darba. Itin kā te būtu "Čikāgas Cerības" uzņemšanas nodaļa vai "Naktssardzes" birojs, ja ko, iedomājies. Tās ir brīnišķās brīvās dienas, kuru labad pēdējās pirmsatvaļinājuma dienas tu pavadi ar pārskrējieniem no viena numuriņa uz otru kā apsvilis paviāns apvācot visas astes. (Un starp citu (kašķīgā tonī), X man tā arī neatbildēja uz svarīgo jautājumu Y, un ko lai es tagad saku Z, ko, un tagad sanāk, ka es neesmu visu pabeigusi, un viņi tiešām zvanīs. Gočpendel).
No otras puses - pusdienlaikā biju aizgājusi līdz slimnīcai un tur pie durvīm saulē un ratiņkrēslā sēdēja vīrs ar svaigi amputētu kāju. Patiesībā bez. Un es nodomāju, labi, ja ir kājas un tā.
Bet mēs ar mazo jaunkundzi aizbrauksim vakarā līdz jūrai ar velo un paskatīsimies jūru un papeldēsim, un vispār, ja tā padomā, mēs varam iet arī sēnēs kaut vai rīt, ja gribas, un visu ko mēs varam darīt, jā.