man riebjas, ka svētdienas vienmēr ir skumjas. svētdienās man vienmēr ir tāda iekšsajūta, kā dzimšansdienās vai svētkos ar salūtiem. tāda pārpasaulīga skumja. tāda, kura ir tevī, kamēr tu izsmēķē cigareti. promslīdēšana. šodienu +/- pavadīju lasot dzejoļus un nevarot izlemt, kuru no diženajiem autoriem lai izvēlas analīzei, skatoties dokumentālas, ar dabu saistītas, pārraides iekš TV un gaidot šobrīdi, lai veiktu svētdienas ierakstu Cibā un pirms gulētiešanas noskatītos jaunāko Grey's Anatomy sēriju. man patīk to sēriju pietaupīt līdz svētdienai, jo tas kaut kā tā sasaucas ar to iekšējo noskaņu. un man patīk to skumju tā viegli izraudāt laukā. vairāk par visu man gribas tās ikgadējās vizbulītes. ilgi jau vairs nav palicis, bet gribas arvien vairāk. man tagad ir tāds stāvoklis, kā pirms pamatskolas nobeigšanas. tāds visaptverošs 'whatever.' un šodienu man patiesībā ļoti gribētos tādu pašu kā vakardienu. un rītrītu tādu kā šorītu. vislabāk man patīk rīta sekss un pēc tam pēcrīta seksa snaudiens. tas viss kopumā ļauj dienai iesākties tā nesteidzīgi un patīkami, atstājot pūkainas smadzenes uz visu atlikušo dienu. lūk. mans svētdienas ieraksts. jā un svētdienās es mūžīgi klausos ambiento vai indie mūziku tāpēc. jo pūkaini ir. nu jā, un vēl es cenšos atmest smēķējošu sieviešu bildes, tādēļ šeit tādas nav!