Nudiens A.

Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ASV XX gs. otrajā pusē

Laikā, kad pasaules iedzīvotāji tiek dalīti brīvajos un apspiestajos, laikā, kad visa pasaule ir kā futbola laukums, kurā tiekas „Brīvās Pasaules komanda” ar „Sociālistiskā Bloka komandu”, ASV sludina brīvības un demokrātijas lozungus. ASV kļūst par sapņu zemi daudziem ļaudīm, kuru brīvību ierobežo pašmāju režīms. ASV ar Maršala plāna un savas kultūras ekspansijas palīdzību ienāk teju vai katra eiropieša ģimenē. ASV – lielo iespēju zeme. Šādi, vēl ilgi varētu turpināt uzskaitīt tos priekšstatus, kādi par ASV rodas Aukstā kara laikā. Taču uzskaitot šos jaukos priekšstatus par Ameriku, kā brīvības zemi, bieži tiek aizmirsts ļoti būtiski pārdzīvojumi, ko pārdzīvo „brīvības citadeles” ļaudis, t.i. amerikāņu sabiedrība. Tie ir afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība. Šī kustība krasi izmaina amerikāņu sabiedrību, it sevišķi ASV dienvidu štatos. Šī kustība ir kā grūdiens, kā signāls amerikāņu sabiedrībai, ka ir laiks atteikties no gadsimtiem senajiem aizspriedumiem, kas, tomēr, lielai daļai amerikāņu ir bijis pārāk grūti, redzot rasisma uzplūdus un naida izpausmes ASV dienvidu štatos, pilsoņtiesību kustības laikā.
Afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir ļoti nozīmīgs notikums ASV XX gadsimta vēsturē, pirmkārt, tādēļ, ka, šie notikumi risinās aukstā kara laikā, kad ASV sev ir piedēvējusi brīvības sarga titulu, otrkārt, afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība ir tas lielums, kas pārmaina tā laika amerikāņu sabiedrību, liekot mūsdienu sabiedrības pamatus. Tieši šīs kustības laikā tiek lauzti seni un nepamatoti aizspriedumi un stereotipi. Bez tam, šī pilsoņtiesību kustība uz līdzīgām aktivitātēm iedvesmo arī iedzimtos amerikāņus, meksikāņus, katoļus, sieviešu tiesību aizstāves u.c. ļaužu grupas, kuras pirms tam sabiedrībā tiek diskriminētas, vai tiek pakļautas kādiem aizspriedumiem. Tādējādi līdz ar pirmo segregēto autobusu boikotu 50. gadu vidū amerikāņu sabiedrība dodas pretī attīstībai, arvien vairāk uzzinot par līdz šim nezināmo.
Tieši tādēļ, ka šai kustībai ir tik būtiska nozīme amerikāņu sabiedrības tālākā attīstībā, šī darba problēma šķiet aktuāla, ņemot vērā, ka Latvijā ir pieejams ļoti neliels informācijas klāsts latviešu valodā, kas dotu kaut nelielu ieskatu šajā kustībā. Līdz ar to latviešu sabiedrībā ir visai vājš priekšstats par to, kādas izmaiņas amerikāņu sabiedrībā nes šī pilsoņtiesību kustība.
Darbā apskatītās problēmas hronoloģiskie ietvari ir gandrīz divas desmitgades 20. gadsimta otrajā pusē precīzāk, XX gs. 50. – 60. gadi. Protams, šis, samērā īsais laika periods neaptver visu afroamerikāņu pilsoņtiesību kustību, taču ir pamats uzskatīt, ka šajā laika periodā notikušie notikumi ir vissvarīgākie un atstājuši visdziļākās pēdas ASV melnādaino kopienas jaunāko laiku vēsturē un amerikāņu sabiedrībā kopumā, ņemot vērā to, ka šīs, gandrīz divas desmitgades, ir piesātinātas ar dažādām protesta akcijām: demonstrācijām, mītiņiem, maršiem, protestu akcijām un entuziasma pilnām līderu runām. Tas ir laiks, kad melnādainie amerikāņi atsakās atzīt balto cilvēku pārākumu tikai to ādas krāsas dēļ. Šo nepilno divdesmit gadu laikā melnādainie amerikāņi pierāda, ka ādas krāsai vispār nav nekādas nozīmes: vienīgais, pēc kā var spriest par cilvēku, ir viņa raksturs un paveiktais.
Par hronoloģisko ietvaru sākumpunktu ir izvēlēts 1954. gads, kad ASV Augstākā tiesa pieņem lēmumu tiesas prāvā Brauns pret Topekas apgabala skolu valdi. Tas, kādēļ tieši šis Augstākās tiesas lēmums tiek ņemts par atskaites punktu šī darba apskatītajai problēmai, slēpjas apstāklī, ka šis tiesas lēmums, kurš segregāciju skolās atzīst par antikonstitucionālu, iezīmē ceļa sākumu uz kvalitatīvi jaunas, tolerantākas un mazāk aizspriedumainas amerikāņu sabiedrības veidošanos. Protams, darbā arī iekļauts īss atskats uz notikumiem, kas noved pie šāda, samērā revolucionāra lēmuma – atteikties no skolu segregācijas. Jāatzīmē, ka, lai arī šis 1954. gada lēmums sākotnēji attiecas tikai uz segregētajām izglītības iestādēm, tas vēlāk tiek izmantots par pamatojumu, cenšoties desegregēt arī citas sabiedriskās iestādes.
Savukārt par hronoloģisko ietvaru noslēguma punktu ir izvēlēts 1968. gads. Pirmais, kas nāk prātā, iedomājoties šo gada skaitli, ir spilgtākā pilsoņtiesību kustības vadītāja Mārtina Lutera Kinga slepkavība, 1968. gada 4. aprīlī. Mārtina Lutera Kinga slepkavība tiešām ir pietiekami svarīgs notikums, lai ar to tiktu noslēgts afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības apskats, ņemot vērā, ka tieši Kings ir viens no pirmajiem aktīvo protestu aizsācējiem, 1955. gadā uzsākot Montgomerijas autobusu boikotu un tieši Kings kļūst par pilsoņtiesību kustības simbolu, nepārtraukti sludinot brālību, vienlīdzību un savstarpēju cieņu sabiedrības locekļu vidū. Kopumā pilsoņtiesību kustības apsīkumu neizsauc Mārttina Lutera Kinga slepkavība, tā tikai kļūst par spilgtu robežstabu, kas atzīmē kustības beigas. Un to, ka pilsoņtiesību kustība dodas pretī apsīkumam kustības panākumi, krasi mainot sabiedrību visos ASV štatos, paplašinot vēlēšanu tiesības un uzsākot skolu integrācijas kampaņu. Līdz ar to 60. gadu beigās kustības aktīvistiem vairs nav par ko cīnīties. Otrs nozīmīgs faktors, kas iezīmē pilsoņtiesību kustības norietu, ir radikālo organizāciju aizvien lielākā popularitāte, kuru darbība nekādi neiekļaujas pilsoņtiesību kustības ietvaros. Pilsoņtiesību kustībai radikalizējoties tā zaudē savas pamatiezīmes – nevardarbīgas protestu akcijas, cīņu likuma ietvaros un mērķi integrēt sabiedrību. 1968. gadā, radikāļiem dibinot separātu valsti, ASV ietvaros - Jaunās Āfrikas Republiku, pilnībā tiek ignorēts līdz šim sasniegtais, tomēr Jaunās Āfrikas Republikas ideja nekad netiek materializēta. Līdz ar to ir redzams, ka 1968. gads iezīmē pilsoņtiesību kustības beigas, līdz arī šī darba hronoloģisko ietvaru beigas.
Darba mērķis ir, izmantojot vēstures literatūru un avotu materiālus, izsekot afroamerikāņu pilsoņtiesību kustības attīstībai 50.-60. gados. Proti, tas sevī ietver tos apstākļus, kas nosaka pilsoņtiesību kustības gaitu. Svarīgi ir izprast tos iemeslus, kas liek afroamerikāņiem uzsākt šādu pilsoņtiesību kustību, tik pat svarīgi ir noskaidrot, kādēļ kustība radikalizējas, kādēļ afroamerikāņi atmet nevardarbīgā protesta principus un ir gatavi pievērsties agresīvākām cīņas metodēm.
Lai sasniegtu izvirzīto darba mērķi, darbam tiek noteikti darba uzdevumi, kurus izpildot tiktu sasniegts izvirzītais mērķis, proti, izprast un izpētīt pilsoņtiesību kustības gaitu, ideju attīstību un rezultāti, pie kādiem noved pilsoņtiesību kustība.
Tātad, darbs sastāv no divām pamata nodaļām, kuras sniedz atbildes uz diviem galvenajiem jautājumiem: 1) kādēļ tiek uzsākta afroamerikāņu pilsoņu kustība un kas nosaka šīs kustības raksturu līdz XX gs. 60. gadu vidum; un 2) kas ir tie faktori, kas noved pie radikālo organizāciju popularitāti afroamerikāņu kopienas vidū un kā tas ietekmē kustības tālāko gaitu.
Lai panāktu pēc iespējas lielāku klātesamības iespaidu, darbā notikumu izklāsts tiek piedāvāts tagadnes formā, atmetot vēstures zinātnei tik raksturīgo pagātnes formu.

Tuvākajās dienās mako ievietos visu darbu iekš http://vesture.sauc.lv