Aizgāju uz konferenci "Brīvības cīņu noslēgums: 1920. gads. Latgales atbrīvošana".
Uz trešdaļu tukšā zālē bija sapulcējušies lielākoties pensionāri un karavīri, starp tiem Gaidis Zeibots.

Sākumā Austrālijas - Latvijas biedrības priekšsēdis nolasīja vidusskolas kursu par Latgales atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu de iure. Klausīties bija garlaicīgi.
Otrās par Latgales partizāņu pulku runāja Balvu pilsētas ģimnāzijas skolnieces Ilze Logina un Elīna Zelča, kuras bija pat uztaisījušas PowerPoint prezentāciju. Dodu viņām pirmo vietu.
Par landesvēru runāja Jānis Liniņš. Nekas īpašs prātā no šī priekšnesuma nepalika, kaut gan varbūt tiem, kuri to nezināja iepriekš, bija pārsteigums tas, ka Rēzekni atbrīvoja landesvērs, nevis kāda latviešu vienība.
Kārlis Dambītis runāja par izlūku gājieniem Latgales fronē - runāja ātri, bet atšķirībā no kolēģiem skaļi un saprotami, varēja just, ka ar publiku paspējis padarboties vairāk nekā tagadējie studenti.
Edgars Engīzers pastāstīja par Polijas tanku vienībām, kuras palīdzeja Latvijas atbrīvošanā. Tanku rotas komandieris komandējis kauju, pats esot ārpus tanka kaujas lauka malā, tā kā sakari bija iespējami tikai vizuāli - nevar atcerēties, vai man tas ir jaunums vai ne. Arī šeit bija sagatavota digitāla prezentācija, kurā viens otru nomainīja vieni un tie paši fotoattēli un shēmas.
Gatis Ošs runāja par cīņu pret iekšējo ienaidnieku jeb par policijas organizēšanu 1919.-1920. gadā. Runāja bez iedvesmas.

Atkārtošu, ka pirmo vietu dodu Balvu skolniecēm, droši vien viņas ne reizi vien bija izmēģinājušas savu referātu skolas publikas priekšā un runāja pārliecinošāk par visādiem universitāšu studentiem, muzeju speciālistiem un biedrību priekšsēžiem. Digitālas prezentācijas bija sagatavojušas skolnieces un E. Engīzers, citiem baltais ekrāns un projektors izrādījās nevajadzīgi. Tas, ka nebija pienācīgi izmantots ekrāns, bija lielākais konferences trūkums, pietiktu uztaisīt pāris slaidus ar svarīgākajiem datiem un attēliem, un purpinātāmais kļūtu daudz tuvāks klausītājiem.

Beigās no savas vietas piecēlās dīvaina paskata pensionārs un pateica, ka Ulmaņa laikā skolā mācījuši vienu, vācu laikā citu, bet padomju laikā vēl citu, vēsturnieki muldot savu, bet vēsture ir viena un tā pati. Uz to samulsušajiem vēsturniekiem nebija ko iebilst. Pēc tam pie mikrofona piegāja kāds garmatains klausītājs un lotgolīšu mēlē atgādināja, ka 1920. gadā Latvija atstājusi 30 tūkstošus latgaļu Drisā un citur Padomju Savienībā, bet tagad vēlreiz atteikusies no liela gabala Latgales, kā arī to, ka atbrīvošanas pieminekļi ir aizmirsti un netiek atjaunoti. Savu sakāmo pateica ļoti pārliecinoši un nopelnīja aplausus. Tad sekoja pateicību izteikšana garam cilvēku sarakstam un pārtraukums.
Pēc pārtraukuma spēlēja Jūras spēku orķestris diriģenta virsleitnanta Gunta Kumačeva vadībā par ko viņiem liels paldies.