Adele Olga

„Armēņu jautājums“ Osmaņu impērijā

Jautājums par 1915. gada armēņu genocīdu Osmaņu impērijā ir aktuāls, jo tas bija pirmais genocīda akts XX gadsimtā – noziegums, kura rezultātā gāja bojā 1,5 līdz 2 miljoni cilvēku, turklāt notikumu interpretācijas ir pretrunīgas un atšķirīgās nostājas par šo jautājumu joprojām ietekmē valstu attiecības .
Osmaņu impērija pakļāva Armēniju XV-XVI gs., un šī valsts palika tās kontrolē līdz XX gs. sākumam. Taču armēņi bija ļoti atšķirīgi no turkiem ne tikai reliģiskās (pareizticīgie) un etniskās piederības, bet arī valstiskuma pieredzes jomā (ilga neatkarīgas valsts vēsture) . Iespējams tāpēc, neraugoties uz armēņu zemnieku, amatnieku un tirgotāju lomu impērijas ekonomikā, armēņu tautas pastāvēšana savā dzimtenē tika uzskatīta par politiskiem draudiem.
Pateicoties valsts administrācijas sistēmai, kas tikai musulmaņiem paredzēja iespēju iegūt militāros un civilos amatus, osmaņi spēja nodrošināt savu dominanti armēņu apdzīvotajā teritorijā. Turklāt musulmaņi netika sodīti par noziegumiem pret kristiešiem, un kristieša nogalināšana musulmanim varēja būt izdevīga, tostarp tā ļāva iegūt viņa īpašumu. XVII gs. Erzurumā tika nodedzināti vairāki armēņu ciemati, bet XIX gs. iedzīvotāji masveidā bēga uz Persiju no osmaņu karaspēka, kas izlaupīja ciematus no Vanas līdz Araksai. Lai mazinātu armēņu īpatsvaru un vienotību, viņu apdzīvotajās teritorijās pārcēlās kurdi un čerkesi, bet tanzimata laikā (reformas, 1839.-1876. g.) tika veidotas administratīvās provinces, kurās armēņu apdzīvotajiem vilajetiem tika pievienotas citu tautu apdzīvotās teritorijas.
1878. gada martā tika parakstīts Sanstefano līgums, kas noteica Melnkalnes, Serbijas, Rumānijas un Bulgārijas neatkarību, bet Bosnija un Hercegovina ieguva plašas autonomijas tiesības, turklāt bija paredzēta reformu īstenošana Rietumarmēnijas daļā, kas paliek Osmaņu impērijas sastāvā. 1878. gada vasarā Berlīnes kongresā minētais līgums tika pārskatīts, lai mazinātu Krievijas ietekmi Balkānos. Krievija uzņēmās izvest karaspēku no Rietumarmēnijas, tādējādi likvidējot vienīgo reālo garantiju, ka sultāns veiks solītās reformas.
( ... tālāk ... )