KASPARS KĻAVIŅŠ

Nemaz tik bieži pasaulē nenākas saskarties ar tādas zemes vēsturi, kura interpretēta tik ļoti pretrunīgu mītu kontekstā kā Latvijas vēsture. Mīti (ja tie pozitīvi noskaņo iedzīvotājus) palīdz dzīvot, vai rada negatīvu identitāti un izraisa depresiju ar tālejošām politiskām sekām, ja tie ir graujoši un nievājoši. Pie tam kāpināti nacionālistiski mīti bieži vien ir saistīti ar iepriekšēju depresiju un otrādi. Kaut arī daudzas etniskas kopienas, tautas un nācijas ir izgājusi šādas metamorfozes, atšķirīgas tomēr ir pakāpes, kādās tas ir noticis. Arī šeit vienīgi harmonija var būt izlīdzinošs faktors.
Par mītiem vēsturē mūsdienās daudz tiek rakstīts un spriests. Tā šobrīd, pateicoties E.Hobsbauma, E.Gellnera u.c. autoru darbiem, “vēstures mītu” izpēte jau kļuvusi par modes lietu. Pie tam, šajā sakarā netrūkst arī ļoti neprofesionāli un pat pilnīgi absurdi spriedumi. Nevar taču, līdzīgi dažiem Rietumu autoriem, Austrumeiropas tautu atbrīvošanās rezultātā no pēdējās Krievijas impērijas jūga un totalitārisma, redzēt vienīgi negatīvas iezīmes un “nacionālisma draudus.”1 Vai tad daudz labāk būtu, ja šīs tautas turpinātu dzīvot aiz “dzelzs priekškara”? Interesanti, ka bijušā “Austrumbloka” Eiropas tautas, neskatoties uz nacionālās identitātes apziņu, ļoti ātri atrada ceļu uz Eiropas savienību un multikulturālu sabiedrību. Pie tam, tas ko atsevišķi Rietumu (un Rietumos nesen nonākuši) autori vētraini propagandēja kā “ārkārtīgi bīstama nacionālisma draudus” ,ja kāda Austrumeiropas tauta uzdrošinājās runāt par nacionālo simboliku, valodu utt., būtībā bija tikai viena fāze ceļā uz civilizētu sabiedrību, kurā tiktu respektētas visas cilvēku tiesības, ieskaitot tiesības uz pilnvērtīgu izpausmi savai valodai, kultūrai un dzīvesveidam. PSRS nebūt nebija no nacionālisma brīva supervara. Tas pats lielā mērā attiecas uz bij. Dienvidslāviju, kuras šausmas pēc sabrukuma nevar saprast atrauti no Serbijas dominējošās lomas šajā totalitārisma veidojumā (skaldi un valdi!) PSRS, piemēram, pastāvēja dzelžaina reglament1ācija krievu tautas un citu “savienības” tautu vērtējumā. Sevišķi to var redzēt tā laika vēstures traktējumā, kas tiešām bija internacionāls pēc formas, bet nacionāls pēc satura. Ja atpalikusī, agresīvā Krievijas impērija kādu zemi pagātnē bija iekarojusi, tas bija “pozitīvi”, jo tikai attīstība krievu tautas vadībā tika uzlūkota par progresa garantu, nemaz nerunājot par grotesko “kultūras nešanas” teoriju un citām sarežģītām ideju konstrukcijām.
( ... tālāk ... )

Kaspars Zellis

Pēdējā laikā aktuāli ir runāt par mītiem, kas tā vien šķiet ir pārņēmuši vai visu mūsu dzīvi. 19.gs. antropoloģiskās teorijas balstījās uz pieņēmumu, ka mīts ir primitīvās sabiedrības domāšanas produkts, kas balstās uz nereāliem vai iluzoriem priekšstatiem, tomēr jaunāki pētījumi šo priekšstatu apstrīd. Mīti ir dažādi un tiek piedāvāti arī dažādi to stratifikācijas varianti, taču striktu robežu starp tiem nav. Tiek runāts par sakrālajiem, profesionālajiem, nacionālajiem, politiskajiem, arhetipiskajiem, arhaiskajiem un modernajiem un vēl par neskaitāmu daudzumu mītu.
Mīts ir zīmju un simbolu sistēma, kuras galvenais uzdevums ir radīt cilvēkam priekšstatus par viņam nozīmīgiem esamības jautājumiem, veidojot iracionālu orientācijas sistēmu racionālajai īstenībai. Vulgarizējot, mīts vienkāršo īstenību, faktus, notikumus vai parādības sakārtojot sistēmā, kura balstās uz striktu bināro opozīciju sistēmu, ko šodien nereti dēvē par „melnbalto” pasaules skatījumu. Tāpat mīts definē arī indivīda un grupas identitāti, nodrošina sociālo un kultūras normu pārraidi, radot pēctecības un kontinuitātes apziņu .
Mīta būtību labi izteicis vācu filozofs Ernsts Kasīrers (Cassirer, 1874-1945): „Cilvēks nevar dzīvot konkrētu faktu pasaulē […] Viņš drīzāk dzīvo starp iedomātām emocijām, cerībās un bailēs, starp ilūzijām un to zaudējumiem, starp savām fantāzijām un sapņiem.” Tādējādi cilvēks dzīvo ne tikai fiziskajā, bet arī simboliskajā universumā, ko raksturo tādas izpausmes kā valoda, mīts, reliģija un māksla. E.Kasīrers pamatoti atzīmē, ka cilvēks jāuztver nevis kā animal rationale, bet animal symbolicum.
( ... tālāk ... )

I.Feldmanis

1941.gada jūlija sākumā, kad visa Latvijas teritorija nonāca nacistiskās Vācijas okupācijas varā, tās vēsturē iesākās jauns posms - ļoti sarežģītais un pretrunīgais “vācu laiks”, kas ilga gandrīz četrus gadus. Nacistu okupācija nomainīja tūkstošiem latviešu sāpīgi izjusto un pārdzīvoto pirmo padomju okupāciju, kuras rezultātā de facto tika iznīcināta Latvijas valsts, bet tūkstošiem tās iedzīvotāju pakļauti teroram un deportācijām. Ar vāciešiem tika saistītas lielas cerības uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, taču tās izrādījās nepamatotas. Nacistu plānos faktiski neietilpa suverēna Latvija, tie paredzēja Latvijas pakļaušanu un ģermanizēšanu. Tāpat kā Lietuva, Igaunija un Baltkrievija (tās lielākā daļa) arī Latvija kļuva par reihskomisariāta “ Ostland” (Austrumzeme) sastāvdaļu – ģenerālapgabalu.
“Vācu laiku” Latvijā raksturo reti komplicēta vispārējā situācija, dažāda un mainīga vietējo iedzīvotāju attieksme pret okupantiem, kuru ir visai grūti objektīvi un viennozīmīgi izvērtēt. Konceptuāli izsakoties, nacistiskās okupācijas posma izpratnes atslēga slēpjas līdzsvarotā pagātnes uztverē un vispusīgā notikumu kopsakara izvērtējumā. Nedrīkstam ignorēt arī Latvijā dzīvojošo tautu individuālo pieredzi un to vēsturisko atmiņu.

( ... tālāk ... )