KASPARS KĻAVIŅŠ

Nemaz tik bieži pasaulē nenākas saskarties ar tādas zemes vēsturi, kura interpretēta tik ļoti pretrunīgu mītu kontekstā kā Latvijas vēsture. Mīti (ja tie pozitīvi noskaņo iedzīvotājus) palīdz dzīvot, vai rada negatīvu identitāti un izraisa depresiju ar tālejošām politiskām sekām, ja tie ir graujoši un nievājoši. Pie tam kāpināti nacionālistiski mīti bieži vien ir saistīti ar iepriekšēju depresiju un otrādi. Kaut arī daudzas etniskas kopienas, tautas un nācijas ir izgājusi šādas metamorfozes, atšķirīgas tomēr ir pakāpes, kādās tas ir noticis. Arī šeit vienīgi harmonija var būt izlīdzinošs faktors.
Par mītiem vēsturē mūsdienās daudz tiek rakstīts un spriests. Tā šobrīd, pateicoties E.Hobsbauma, E.Gellnera u.c. autoru darbiem, “vēstures mītu” izpēte jau kļuvusi par modes lietu. Pie tam, šajā sakarā netrūkst arī ļoti neprofesionāli un pat pilnīgi absurdi spriedumi. Nevar taču, līdzīgi dažiem Rietumu autoriem, Austrumeiropas tautu atbrīvošanās rezultātā no pēdējās Krievijas impērijas jūga un totalitārisma, redzēt vienīgi negatīvas iezīmes un “nacionālisma draudus.”1 Vai tad daudz labāk būtu, ja šīs tautas turpinātu dzīvot aiz “dzelzs priekškara”? Interesanti, ka bijušā “Austrumbloka” Eiropas tautas, neskatoties uz nacionālās identitātes apziņu, ļoti ātri atrada ceļu uz Eiropas savienību un multikulturālu sabiedrību. Pie tam, tas ko atsevišķi Rietumu (un Rietumos nesen nonākuši) autori vētraini propagandēja kā “ārkārtīgi bīstama nacionālisma draudus” ,ja kāda Austrumeiropas tauta uzdrošinājās runāt par nacionālo simboliku, valodu utt., būtībā bija tikai viena fāze ceļā uz civilizētu sabiedrību, kurā tiktu respektētas visas cilvēku tiesības, ieskaitot tiesības uz pilnvērtīgu izpausmi savai valodai, kultūrai un dzīvesveidam. PSRS nebūt nebija no nacionālisma brīva supervara. Tas pats lielā mērā attiecas uz bij. Dienvidslāviju, kuras šausmas pēc sabrukuma nevar saprast atrauti no Serbijas dominējošās lomas šajā totalitārisma veidojumā (skaldi un valdi!) PSRS, piemēram, pastāvēja dzelžaina reglament1ācija krievu tautas un citu “savienības” tautu vērtējumā. Sevišķi to var redzēt tā laika vēstures traktējumā, kas tiešām bija internacionāls pēc formas, bet nacionāls pēc satura. Ja atpalikusī, agresīvā Krievijas impērija kādu zemi pagātnē bija iekarojusi, tas bija “pozitīvi”, jo tikai attīstība krievu tautas vadībā tika uzlūkota par progresa garantu, nemaz nerunājot par grotesko “kultūras nešanas” teoriju un citām sarežģītām ideju konstrukcijām.
Varētu par to nerunāt, jo līdzīgus momentus var redzēt nacistiskās Vācijas propagandā. Taču Krievijā nav noticis Nirnbergai līdzīgs process ar visām sabiedrības atveseļošanas fāzēm (arī Vācija nemainījās uzreiz) un tam vēl šodien ir tālejošas sekas. Agresīvie saukļi krievvalodīgo demonstrācijās Rīgā, tāpat kā privātajā dzīvē intelektuālā Žirinovska publisko hobiju šovi masu medijos ir barometrs, kas palīdz konstatēt mūsu Austrumu kaimiņvalstī kultivēto Latvijas vēstures izpratni. Protams, zināmās Rietumu aprindās ir izdevīgi piemiegt acis uz lielu nāciju šovinismu un genocīdu (arī holokaustu) attiecībā pret skaitliski mazām tautām dažādu politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ. Var taču pārlikt akcentus un kritiku galvenokārt vērst pret upuriem, kas traucē realizēt dažādus, dziļākajā būtībā egoistiskus, finansiāli orientētus projektus. Vienlaikus, protams, daudziem krievu tautības un krieviski runājošiem cilvēkiem pēc PSRS un Austrumbloka sabrukuma bija neapmierinātība ar valdošās nācijas statusa zudumu bijušajās “impērijas teritorijās”, kas kā psiholoģisks faktors neapšaubāmi bija bezgala patīkams. Šāda psihoanalīze ir sāpīga, bet pedagoģiska.
Kā piemēru minēšu Igora Šuvajeva citātu no viņa publikācijas “Kas ir latvieši? 1993.gada “Karogā”: “Latvieši ir daudzko pārmantojuši no Eiropas, taču visai maz ko devuši pretim, ja, protams, neskaita pašu galveno – savu pastāvēšanu. Dažu latviešu – pārsvarā politiķu vai mākslinieku – vārdi brīžiem ir bijuši pietiekami populāri Eiropā, bet lielākoties ne jau tāpēc, ka viņi bijuši latvieši. Kopumā latvieši šķiet maznozīmīga un mazpazīstama tauta, kas tikai laiku pa laikam lika par sevi interesēties. …. Latvieši ir tipiski maza tauta. Un maza tā ir ne jau sava nelielā skaitliskā sastāva dēļ.”2 Acīmredzot, pēc autora domām, šī tauta tiešām ir nicināmi nenozīmīga, laikam kaut kas līdzīgs “zemcilvēkiem”. Ja palasām nacistu darbus, piemēram, Hitlera “Mein Kampf”, tad redzam, ka ebreji tajā bez visiem nāves grēkiem tiek vainoti arī to kultūras “maznozīmībā”. 20.gadsimts “mazām tautām” tiešām ir daudz ko iemācījis…. Šeit, protams, nevar likt vienlīdzības zīmi starp 20. gadsimta genocīdu atbalstītājiem un I.Šuvajevu, kurš ir daudz darījis un dara Latvijas un latviešu labā. Runa iet par ļoti virspusēju vēstures izpratni. Starp citu, ja pieņemtu, ka “pastāvēšana” ir vienīgais, ko latvieši, saskaņā ar Šuvajeva apgalvojumu ir pasaulei snieguši, arī tas ir radījis zināmas plašākas ietekmes, ņemot vērā, ka pastāvēšanas veidi var būt dažādi. Latvieši kā Latvijā, tā vēlāk emigrācijā ir pastāvējuši, piekopjot aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi. Piemēram, latviešu kultūras dienas Adelaidē deva ierosinājumu sarīkot Adelaides mākslas festivālu, kas tagad notiek katru otro gadu un ir izveidojies par vienu no visinteresantākajām Austrālijas tradīcijām.
Runājot par kultūru, jāsaprot, ka bieži nekas nesākas tāpat vien ārkārtīgi ģeniāla talanta un lielu ambīciju rezultātā. Jābūt zināmam redzeslokam, netradicionālai dzīves pieredzei un arī opozīcijai pret tādām vai citām negatīvām norisēm, piem. pret izcelšanās, valodas un tautības diskrimināciju. Galu galā svarīga ir arī pateicīga vide, augsne, kurā jaunajai sēklai krist. Voldemāram Matvejam (1877-1914), novatoriskajam domātājam un māksliniekam, āfrikāņu mākslas nozīmīguma teorētiskajam atklājējam3, kuru arī abstraktās mākslas žanra pionieris V. Kandinskis uzskatīja par savu skolotāju4 bija gan plašs redzesloks, gan neapmierinātība ar daudzām pastāvošās sabiedrības iezīmēm, taču darbības vide gan nebija sevišķi labvēlīga. Konservatīvā Pēterburgas Mākslas akadēmija viņa avangardiskās idejas nesaprata un V. Matvejs vairākkārt tika atskaitīts no audzēkņu sarakstiem.5 Tomēr sēkla izdīga.
V. Matvejs lielāko daļu enerģijas veltīja mākslinieku grupējuma “Sojuz molodjoži” organizēšanai un šī grupējuma filozofijas izstrādāšanai, Drīz pirmo izstādi pēc viņa iniciatīvas “Sojuz molodjoži” sarīkoja Rīgā. Šī grupējuma izstādēs bieži piedalījās V. Tatļins, K. Maļevičs u.c. 1913.gadā “Sojuz molodjoži apvienojās ar futūristu nozīmīgāko grupu – “Gileja”, kur aktīvi darbojās V. Majakovskis.6 Tagad, kad neskaitāmās ASV universitātēs ir “āfrikāņu studijas”, kad cīņā par “atvērto sabiedrību” miljoniem cilvēku iestājas par diskriminācijas nepieļaušanu pret jebkuras tautas kultūru, pasaulē augusi interese arī par Voldemāru Matveju. 1919.gadā krievu valodā publicētā V. Matveja grāmata “Nēģeru māksla ar pseidonīmu “Vladimirs Markovs” ir tikai daļa no viņa bagātīgā publikāciju un rakstu pūra. Kāpēc gan tāda interese par toreiz neatklātām, pat imperiālistisko nāciju nicinātām mākslām kā āfrikāņu, Lieldienu salu, Ziemeļāzijas, Tālo Austrumu? (arī viduslaiku mākslu un krievu tautas meistaru darināto ikonu glezniecību, kuru V. Matvejs centās reabilitēt akadēmiķu acīs). Varbūt atbildi varētu rast viņa paša pārdomās :”Es esmu nabags latvietis, un es mīlu nabadzību un mūsu nabagā zemē ir tik daudz skaistuma …. visā, kas pie malas nolikts…. Es gribu zemnieku gleznot, jā, arī pie viņa dzīvot,…. es vēlētos sev istabu ar latviskām mēbelēm: ne tās moderni latviskās, bet tās vecās, kuras es sapirktu uz laukiem. Vecus pulksteņus garajās pulksteņu kastēs, pūra lādes, segas, grīdsegas….”7[Strunke].
Latvija, laimīgā vai nelaimīgā kārtā atrodas tādā ģeogrāfiskā civilizāciju krustpunktā, ka tās iedzīvotāji gribot vai negribot nekad nav varējuši “vārīties tikai savā sulā”. Pati vēsture, dzenot tos prom no Baltijas reģiona un vilinot atkal atpakaļ, ir viskarstākajiem savas kultūras mīlētājiem likusi iepazīt un izvērtēt citu tautu tradīcijas, dzīvesveidu, mākslu un literatūru. Piemēram, K. Ulmaņa laika nacionāli orientētās vēstures galvenais pētnieks un propagandētājs Arveds Švābe, atrazdamies Tālajos Austrumos, smēlās iespaidus saviem vēlākajiem dzejoļiem, Edvards Virza bija ne tikai patriotisks dzejnieks, bet arī izcils franču literatūras pazinējs utt. Arī bijušais Pekinas universitātes pasniedzējs, Vladivostokas Tālo Austrumu institūta profesors un Upsalas universitātes goda doktors Pēteris Šmits, kuru daudzi pazīst tikai kā nozīmīgu latviešu folkloras pētnieku, pasaulē galvenokārt ir ievērojams kā viens no modernās sinoloģijas pamatlicējiem. Un ne tikai. Savā laikā Pēteris Šmits bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kas apmeklēja gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis un sniedz plašus pētījumus par šo cilšu valodām.8 [latv. rakstnievība biogrāfijās]. Pie tam viņš arī pirmais zinātniski kvalificēja tungusu – mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi.9
Pie tam, pretēji I. Šuvajeva apgalvojumam, latvieši, kas daudz devuši pasaulei, vienmēr ir apzinājušies savas saknes un interesējušies par Latvijas problēmām. Tas attiecas gan uz Huserla fenomenoloģijas izvērtētāju, vācu – amerikāņu filozofu Teodoru Celmu, gan franču filozofijas speciālistu (arī vācu filozofa M. Heidegera personīgu paziņu) Paulu Jureviču, gan izcilo Kanādas komponistu Tālivaldi Ķeniņu, austrāliešu mākslinieku Imantu Tilleru un daudziem citiem.

Ne jau ar pašslavināšanos būtu jānodarbojas 21. gadsimtā, kaut gan pienācīgas reklāmas trūkums, kas cieši saistīts ar 50 gadu “dzelzs priekškaru”, neapšaubāmi ir iespaidojis visu Austrumeiropas tautu kultūras vērtību daļēju ignorēšanu un aizmirstību. Ar krievu tautu, kuras nozīmi visā reģionā Maskava ne brīdi neaizmirsa popularizēt, ir savādāk. Cilvēcei ir īsa atmiņa. Sevišķi pēdējā laikā, kad viss tik strauji mainās. Kultūras vērtību popularizēšana mūsdienās nav “tikai nacionālisms”, kā to dažkārt atsevišķi mūsdienu intelektuāļi cenšas uzsvērt. Tas iekļauj sevī arī tūrisma industriju, biznesu, investīcijas un citas katram reģionam vitāli svarīgas vajadzības. Tādēļ mīts, ka tādas un tādas tautas kultūrā “nekas nav” var būt arī izdevīgs no konkurences viedokļa. Taču sasniegt augstu līmeni jebkurā kultūras jomā, nozīmē domāt vispārcilvēciskās, jebkurai kultūrai atvērtās kategorijās. Tas neapšaubāmi ir viens no mehānismiem kā veicināt toleranci un saprašanos mūsdienu pasaulē, stimulēt dialogu starp dažādām civilizācijām, kurš pasaulē atkal ir nonācis pilnīgā strupceļā, kā liecina pēdējo mēnešu notikumi. Kā piemēru izcilai atvērtībai dažādu kultūru izpratnē var minēt Izraēlas Bar Ilan universitātes profesora Joahima Brauna teikto par Alfrēda Kalniņa operu “Baņuta”:
“ “Baņutas uzvedums Amerikā un tagad Minsterē vērtējams kā viens no izcilākajiem notikumiem ne tikai latviešu kultūrvēsturē, bet arī Rietumeiropas operas vēsturē. Ar visstingrāko kritisko skatu nevar akceptēt kādu nolaidi šajā ziņā. Kalniņa opera ierindojama daudzu citu Austrumeiropas nacionālromantisko celmlaužu – operu rindā, kā, slovaka Bedržiha Smetanas, poļa Staņislava Moņuško, soma Jana Sibeliusa vai norvēģa Valdemara Thrane darbiem, …. Kalniņa darbs šajā ziņā ir Eiropas vēriena opuss. Salīdzināt šādu vienreizēju īpatu nacionālu darbu ar Verdi, Vāgnera vai Bizē standartrepertuāru ir tikpat nevietā, kā vērtēt vienā mēra sistēmā latviešu saktu un dzintara rotu ar briljantu vai rubīna darinājumiem.”10 [330.lpp].
Arī latviešu teātris nav tikai “Žūpu Bērtulis”, kā man nācās dzirdēt no kāda Baltijas tautām nelabvēlīga eksperta lūpām. Protams, ar lietuviešu teātri tam ilgu laiku bija grūti sacensties, kurš, neskatoties uz jaunākām tradīcijām, bija ievērojami veiksmīgāks (daudzi ārzemju eksperti to uzskatīja par labāko bijušajā PSRS).
Nievājoši, Maskavā sacerēti mīti nav atstājuši neskartu arī kino. Ņemot vērā mūsdienu Latvijas kino panākumus, šis laiks Gunāra Astras vārdus pārfrāzējot, ir “pagājis kā ļauns murgs”. Tomēr Latvijas kino sniegums pirms otrā pasaules kara tā arī ir palicis plašāķai publikai nezināms un neizvērtēts, neskatoties uz talantīgā rīdzinieka Sergeja Eizenšteina nopelniem PSRS un pasaules kinomākslas attīstīšanā. Interesanti, ka sakarā ar strēlnieku neapejamo lomu PSRS pirmajos gados, Latvijas tematika skāra padomju kino pašos sākumos. Piemēram, kinooperators Eduards Tisse11, kurš 1918. gadā uzņēma pirmo padomju filmu “Signal”, jau nākamajā gadā strādāja pie filmas “Padomju Latvija” priekš Vertova “Kino - Glaz”grupas.12
Diemžēl, A. Redoviča sarkastiskajiem vārdiem runājot: “….pastāvēja uzskats, ka līdz padomju varas iedibināšanai (1940.gadā K.K.) Latvijā nekāds kino neesot bijis…. Viena filma gan bija – “Zvejnieka dēls”. Bet arī to esot izkropļojušas valdošās kliķes propagandiskās prasības. Tikai pēc tam, kad padzīto nacionālistisko rēgu vietā Latvijā atspīdēja padomju saule, filmu varēja parādīt skatītājiem no buržuāzisko melu sārņiem attīrītā variantā. Jaunajā padomju republikā neesot bijis cilvēku, kas atbilstoši laika garam spētu attīstīt kino rūpniecību. Tāpēc tika sniegta pieredzējušu padomju speciālistu brālīga palīdzība. Līdz ar sarkano armiju atnākušie kino darbinieki kļuva par Latvijas padomju kino pamatlicējiem.” Faktiski, kinomākslas attīstība neatkarīgajā Latvijā sākās jau uz I pasaules kara un brīvības cīņu drupām. Piemēram, 1920.gada 9.novembrī Rīgas kinoteātrī “Grand Kino” notika filmas “Es karā aiziedams” pirmizrāde kurā sižetam izmantotas kara un brīvības cīņu norises. Un – attīstība turpinās: tiek demonstrētas filmas “Laiku viesulī”(1921), kurā uz dramatiska vēstures fona parādīts latviešu virsnieka un vācu baroneses mīlas stāsts, “Psihe” (1922) ar cilvēku sarežģītu savstarpēju attiecību un kaislību atspoguļojumu utt. Kur nu vēl runājot par iecerēto un nepabeigto….13 Katram, kurš interesējas par vēsturiskas mitoloģijas un aktuālu notikumu sintēzi kino, derētu bez Friča Langa Nībelungu cikla noskatīties 1930.gadā pirmoreiz demonstrēto “Lāčplēsi”.
Vienlaikus jāatzīst, ka daudzi mīti par Latvijas vēsturi ir pašas latviešu sabiedrības radīti, vai izauklēti (gadījumos, kad autori bija citu tautību pārstāvji). Viens no kuriozākajiem mītiem ir leģenda par 700 gadu vergošanu vāciešiem.14
Nekādas 700 gadu verdzības, protams , nebija. Šis mīts kā ļoti savdabīgs vēstures izpratnes fenomens ir analizēts vairākās publikācijās, kuras šeit netiks aplūkotas. Vēl joprojām proporcionāli maz pētīta Baltijas vietējo tautu iekļaušanās dažādās viduslaiku Livonijas un Prūsijas struktūrās, salīdzinot ar literatūras klāstu, kas popularizē mītus. Viduslaiku Livonijā, kas izveidojās sintēzes rezultātā starp vietējiem institūtiem un institūtiem, kurus atnesa iedzīvotāji, kas migrēja no Rietumeiropas, nepastāvēja modernais nacionālisms. Latviešu15 vasaļiem un brīvzemniekiem bija jāpiedalās ordeņa kara gaitās pret lietuviešiem un krieviem. Vietējie karavīri piedalījās arī sirojumos ārpus Livonijas un uzturējās ordeņa piļu garnizonos, pie tam pierobežas garnizonos tie bija pārsvarā pār ordeņbrāļiem. Vismaz 13. gadsimtā vietējo tautu pārstāvjiem bija iespējams arī iegūt ordeņa bruņinieku statusu.16 Pie tam, cīņā ar Livonijas ārējiem ienaidniekiem, liela loma bija arī latviešu un igauņu zemnieku karaspēkam. Savā ziņā viduslaiku Livonijas struktūru var salīdzināt ar Angliju. Arī šeit pēc franciski runājošo normāņu iebrukuma izveidojās savdabīga sabiedrība, kurā bez normāņu bruņiniekiem karaspēkā piedalījās arī anglosakšu viegli bruņotais karaspēks. Pie tam, tieši pateicoties angļu strēlniekiem, tika gūtas uzvaras pār franču bruņniecības ziedu pie Kresī un Puatjē (14.gs.)17
Mīts par “latviešu paverdzināšanu tūlīt pēc vāciešu ierašanās” lielā mērā ir radies baltvācu apgaismības literātu (sevišķi Garlība Merķeļa) ietekmē. Tie savukārt ļoti iespaidojās no franču apgaismības domātājiem (G.Merķelis, piemēram jūsmoja par Ž.Ž.Ruso). Toreiz viduslaiku vēsturē nebija pieņemts redzēt arī kaut ko pozitīvu un zemes, kurās “tumšajā laikmetā”bija transplantēti Rietumeiropas civilizācijas institūti, tika apraudātas līdzīgi kā Dienvidamerikas indiāņi pēc spāņu iebrukuma. Baltvācu apgaismotāji gribēja labu vietējām Baltijas tautām sarežģītajā 18. gadsimta dzimtbūšanas situācijā, taču vēlāk šos mītus izmantoja vācu nacionālisti, runājot par “kultūras nešanu “necivilizētajiem latviešiem un igauņiem”. Interesanti, ka arī latviešu tautiskās kustības dalībnieki pilnīgi noticēja Merķelim un turpināja šo mītu propagandu, tikai ar citu politisko nolūku.
Tāds pats mīts ir “kristietības atnešana” no Vācijas 12 – 13.gs.,kas uz ilgu laiku daļā Latvijas sabiedrības izkropļoja priekšstatu gan par kristietību kā tādu, gan par cilvēkiem, kas viņu “nesuši”. Pirmkārt ieceļotāji no Rietumiem kristietību nevarēja atnest, jo viņi paši vēl nebija kristieši, ja mēs ar kristietību saprotam reliģiski ētisku mācību un lielā mērā pat katoļu baznīcas rituālu. Viduslaiku Eiropas cilvēks nekur uzreiz nekļuva par kristieti. Tāpēc nav jābrīnās, ja, iedziļinoties Vācu ordeņa locekļu pasaules uzskatā, mēs tajā redzam līdzības gan ar vietējo Baltijas tautu tradīcijām, gan ar senģermāņu reliģiskajiem priekšstatiem (zīlēšana, kritušo ordeņa brāļu sadedzināšana, materiālo labumu ziedošana Dievam utt.)
Būtiskas problēmas latviešu tradicionālās kultūras izpratnē bieži saistītas ar dažādu, diezgan atšķirīgu vērtību meklēšanu latviešu tautas mutvārdu daiļradē. Krišjānis Barons, piemēram, latviešu tautasdziesmās neredzēja nopietnas pozitīvas vērtības sava laika izpratnē. Tas skaidri redzams monumentālā “Latvju dainu” izdevuma priekšvārdā, kur viņš attiecīgā laikmeta konjunktūras rezultātā nožēlo, ka latviešu tautasdziesmās neesot episki motīvi, kas laikam zuduši līdz ar vācu ienākšanu un latviešu “paverdzināšanu.” Tādas episkas dziesmas neesot varējušas dziedāt tautumeitas, bet gan kāda sevišķa vīriešu – dziesminieku kārta (laikam velkot paralēles ar ķeltu bardiem un skandināvu skaldiem K.K.)18 Dainu atšķirīgs vērtējums radās vēlāk, saprotot ka “kara varonība” un “pūķu kaušana” nebūt nav tik pozitīvas vērtības kā darba mīlestība, saudzīga attieksme pret apkārtējo vidi harmoniska dzīvesveida un dabas skaistuma izpratne, kas tik spilgti attēlota latviešu tautasdziesmās. Šīs vērtības mūsdienās ir ļoti aktualizējušās un ievērojami popularizētas, sevišķi pateicoties Imanta Ziedoņa daiļradei. Turpretī Andreja Pumpura “Lāčplēsis” nav organiski izaudzis no tautas mutvārdu tradīcijas (Lāčplēša tipa varonības cildinoša materiāla būtu par maz). Tas tiešām lielā mērā ir romantiskas literatūras produkts.19


Vienlaikus diezgan interesants, bet vēsturiski nepareizs ir latviešu sabiedrības vērtējums kā “konservatīvi zemnieciskas” gandrīz līdz pat mūsdienām. Protams, arī pašu latviešu nacionālā ideoloģija ir devusi būtisku ieguldījumu šī mīta ģenēzē. Paradoksāli, ka agrārā sistēma Latvijā, kas bija saglabājusies no seniem laikiem, bija ārkārtīgi piemērota ātrai modernizācijai (latviešu zemnieki izņemot Latgali nedzīvoja sādžās kā daudz kur citur Austrumeiropā ar raksturīgajām ciešajām kopienas saiknēm, kas bija ievērojams traucēklis modernizācijai).20 Pēc zemnieku emancipācijas, cilvēki, kas vēlējās doties uz pilsētām, varēja diezgan viegli to izdarīt. Un daudzi atstāja laukus.21 Vienlaikus attīstītas agrikultūras metodes samazināja nepieciešamību pēc darbaspēka laukos.22 Līdz ar dzimtbūšanas ātrāku atcelšanu Latvijā (salīdzinot ar Krieviju), kas zemnieku stāvokli šeit sākumā diemžēl pasliktināja, noritēja tomēr lielākas garīgas aktivitātes zemnieku vidē, kas iespaidoja arī inteliģenci un tās domāšanu. Latviešu inteliģences kustība, pazīstama ar nosaukumu “tautiskā atmoda”, bija būtisks faktors sabiedrības modernizācijai ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā. Jaunlatviešiem bija ļoti plašs redzesloks. Šeit nevar runāt tikai par “latviešu nacionālismu”. Neaizmirsīsim Krišjāņa Valdemāra slavofilisko orientāciju, Ata Kronvalda interesi par Lietuvu un Andreja Pumpura sajūsmināšanos par Dienvidslāvu tautām. Robežas starp kultūrām toreiz nekur Eiropā nebija tik stingri novilktas un naidīgi izprastas, kā, piemēram, 20.gadsimtā. Taču naids, protams, Austrumeiropas tautās pastāvēja pret impērijām, un “valdošām nācijām”, kuras centās apspiest citas kultūras, vērtējot tās kā bīstamas “valsts interesēm.” Šajā ziņā var saprast Baltkrievijas - Lietuvas poļu dzejnieka Ādama Mickeviča un ungāru dzejnieka Šandora Petefī nostāju. ( Mickevičs bija poļu nacionālisma, Petefī – ungāru nacionālisma pravietis. Zināmā mērā viņu dzejas patosu var salīdzināt ar 20. gadsimtā dzīvojošā latviešu dzejnieka Leonīda Breikša izteiksmes veidu). Latviešu tautiskās atmodas darbinieku ienaidnieki savukārt bija Baltijas vācieši kā Latvijas valdošā kārta (tā ir atšķirība, salīdzinot ar poļu, vai ungāru nacionālismu, kur nacionāla bija arī muižniecība). Jaunlatviešu redzeslokā bija gan Eiropas attīstība, gan jaunākās vēsmas Amerikā, kur viņi pamanīja daudz pozitīvu un pārņemamu lietu. Tas jāņem vērā, ja gribam izprast Krišjāņa Valdemāra būtisko nozīmi Krievijas sabiedrībā, pie tam ne tikai attiecībā uz jūrniecības attīstību. K. Valdemāram bija ļoti tuvs kontakts ar svarīgākajiem varasvīriem Krievijā, piemēram ar lielkņazu Konstantīnu, kurš bija liels piekritējs emancipācijai un politiskajai liberalizācijai Krievijā. Valdemāra ietekme uz viņu ir nenoliedzama. Faktiski Konstantīnu var uzskatīt par personiski vienīgo vissvarīgāko virzītājspēku attiecībā uz 1860- to gadu reformām. K. Valdemārs pats atradās centrā, kur tika pieņemti impērijas vissvarīgākie politiskie lēmumi. Viņu augsti vērtēja tādas ietekmīgas personas kā Reiterns, Kiļutins un Golovins. Ņemot vērā, ka Krievijā toreiz trūka labi izglītoti birokrāti, kas varētu uzņemties iniciatīvu un atbildību pēkšņi realizējamo reformu apstākļos, Valdemāram bija jāveic virkne svarīgu pienākumu ( piemēram, jāsagatavo statistisks pārskats finansu ministrijai un pamatskolu izveidošanas plāns izglītības ministrijai).23 Latvijas agrārā sabiedrība strauji pārvērtās urbāniskā. 1897.gadā jau 30% iedzīvotāju dzīvoja pilsētās, bet 1914.gadā pilsētās dzīvoja vairāk kā 45%. Pilsētas izauga negaidīti ātri. 1914.gadā 29% kopējā iedzīvotāju skaita dzīvoja pilsētās, kurās katrā bija 100,000 iedzīvotāji, vai vairāk. Latvija bija kļuvusi par otro visintensīvāk urbanizēto Eiropas reģionu. Tikai Lielbritānija ar 35.5 % bija virs Latvijas. Tradicionāli kā “pilsētu zeme” dēvētā Holande tālu atpalika no Latvijas šajā ziņā (ar 23%).24 Industrializācija pilsētās bija vēl lielāka. 1890. gados Rīgā tikai 20% no uzņēmumiem nodarbināja mazāk kā 100 strādniekus. 50% uzņēmumos bija 100 līdz 1000 strādnieki bet 30% uzņēmumu nodarbināja vairāk kā 1000 strādnieku. Salīdzinoši Vācijā gadsimtu maiņā tikai 8% strādnieku bija nodarbināti fabrikās, kurās katrā bija 100 darbavietas.25 Kļūdaini būtu Rīgu pirms 1.pasaules kara, dēvēt tikai par “vācu” pilsētu. Būtībā tā bija daudznacionāla pilsēta, kuras kultūrā ļoti nozīmīgu lomu spēlēja arī latvieši, ja mēs paraugāmies, piemēram, uz jūgendstila celtnēm, kuras šodien tiek atzītas par būtiskāko “Rīgas sejas” fenomenu. Grūti būtu iedomāties Rīgu bez Konstantīna Pēkšēna, Eižena Laubes, Jāņa Alkšņa u.c. izcilu latviešu arhitektu snieguma. Savdabīgas šajā ziņā ir latviešu nacionālā romantisma laika celtnes. Pie tam unikāls ir ne tikai mūra, bet arī koka jūgendstils strādnieku priekšpilsētās, kas tik ļoti nodzīvots padomju okupācijas gados. Rīgas fenomenu nebija un pat tagad vēl nav īsti izpratuši daudzi profesionāli latviešu mākslinieki un sabiedriskie darbinieki. Piemēram, vēl Niklāvs Strunke runā par “vāciski bezgaumīgo, jūgendisko atmosfēru.”26 Nebūtu nopietni ārzemju tūristus vest tikai uz etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Fabrikas 1.pasaules kara gados tika izvestas uz Krieviju, jūgendstila celtnes laimīgā kārtā, pārdzīvojot 2.pasaules karu, ir saglabājušās. Bet arī fabriku rajoniem bija sava nozīme un ne jau tikai Aleksandra Čaka, vai agrīnajā Arveda Švābes daiļradē. Neiepazīstoties ar Jāņa Grīziņa “Vārnu ielas republiku”, kurā tik labi attēlota latviešu strādnieku dzīve pēc “fabrikas svilpes” un viņu bērnu amerikāniskā kultūras orientācija, ko vēlāk nomainīja sociālistiskas idejas, būtu grūti saprast daudzu vēlāko strēlnieku mentalitāti un viņu lomu 20. gadsimta vēsturē vispār.
Būtu kļūdaini arī moderno latviešu kultūru uzskatīt par “ļoti jaunu” ,ņemot vērā, cik ātri mainījās latviešu sabiedrības struktūra, zemniekiem kļūstot par juristiem, ārstiem, algotiem strādniekiem un funkcionāriem. Modernizācijas rezultātā latviešu nācijā iezīmējās trīs ideoloģiski virzieni: nacionālisms, liberālisms un sociālisms. Tāpat arī literatūra izgāja reālisma, naturālisma un neoromantisma fāzes.27 [ Pie tam atsevišķi darbi šā laika latviešu literatūrā ir nozīmīgi ne tikai latviešu sabiedrības bet arī visas Baltijas un Austrumeiropas vēsturisko norišu izpratnei. Tāds, piemēram, ir Andrieva Niedras romāns “Līduma dūmos”(1900). Šeit psiholoģiski dziļā skatījumā tiek attēloti visi Baltijas provinču iedzīvotāju slāņi: muižniecība, buržuāzija un zemnieki sociāli - ekonomiskās transformācijas laikā, kas toreiz skāra visu Austrumeiropu.28 No šī viedokļa Niedras romāns ir unikāls visas Baltijas daiļliteratūras kontekstā (arī vācu muižnieki koncentrējās tikai uz savas tautības un kārtas attēlojumu). Jāņem vērā, ka savdabīgi kritiskas latviešu literatūras uzplaukums, kurš ļoti atšķīrās no citiem (oficiāliem) literatūras virzieniem Latvijā, vērojams jau 18.gadsimtā hernhūtiešu reliģiskās kustības un līdz ar to pietisma filozofijas ietvaros, aptverot dažādus literatūras žanrus: runas, biogrāfisko, vēsturisko, politisko un pat politiski publicistisko ar tam raksturīgo vēstures interpretāciju.29 [Apinis] Ļoti trāpīgi to ir vērtējis Aleksejs Apīnis: “Visā hernhūtiešu rokraksta literatūrā, arī biogrāfijās personība tiecas pēc cildenā,…. Bet ceļā stājas “ļaunā pasaule” – vara, baznīca, dogma, šaursirdība, t.i. no personības atsvešināto, tai naidīgo feodālo un agrīno kapitālistisko attiecību kopums. Pasaule izrādās šķobīga, tās likumi (pretēji nekā folkloriskajā vai reliģiski ortodoksālajā izjūtā) darbojas krasiem pagriezieniem. Mainīgo likteņu virknē, kas slīd gar lasītāju acīm, valda traģika. Bet – traģiskumu nevēlējās saskatīt ne kundziski ortodoksālais luterānisms, ne visgudrais harmoniskās nokārtotības solītājs racionālisms, kas abi 18. gadsimta otrajā pusē un 19.gadsimta sākumā bija noteicēji virzieni Latvijas valdošo slāņu ideoloģijā un oficiālajā latviešu rakstniecībā.”30 [Apīnis – 23.lpp.]. Arī slavenais brāļu Kaudzīšu romāns “Mērnieku laiki”(1879) būtībā ir šāda dzīves redzējuma turpinājums (galvenās romāna personas tiek iznīcinātas: Kaspars tiek nošauts, Liena sajūk prātā). Daudzinātais un pēdējā laikā, saskaņā ar konjunktūras prasībām ļoti peltais “pozitīvisms” latviešu literatūrā, pastāvēja tikai īsu laiku. Kā dominējošs virziens tas kļuva faktiski tikai ar 1934.gada 15.maiju un izbeidzās ar 1940.gada traģiskajiem notikumiem. Pie tam arī šajā laikā tas aptvēra tikai vienu literatūras daļu. “Augstākstāvošo nosodījums”, vēršanās pret “tautas izsūcējiem” ir latviešu sabiedrības tradīcija, kas nebūt nesakņojas tikai saimnieciskos apstākļos (jau hernhūtieši bija bagātākie latviešu saimnieki). K. Ulmaņa apvērsums šādas mentalitātes pārmērīgu vēršanos pret minoritātēm un valsts norisēm kopumā lielā mērā nobremzēja. Uz katru lietu var skatīties no dažādiem aspektiem.
Arī K. Ulmaņa personība ļoti bieži vēl joprojām tiek atspoguļota stereotipu līmenī, kaut gan par to ir bezgala daudz rakstīts un spriests. K. Ulmanis bija viss kas, tikai ne cilvēks ar “šauri zemniecisku” redzesloku, kā to vēl joprojām bieži apgalvo viņa kritiķi. Jāņem vērā, ka K. Ulmanis bija ilgi dzīvojis un strādājis ārzemēs, tādējādi praksē iegūstot daudz niansētu zināšanu par dzīves norisēm Rietumos, kuras palika apslēptas virknei viņa laikabiedru, kas sevi oficiāli deklarēja par ”internacionālistiem”, vai “kosmopolītiem”.
Ļoti nozīmīgs, bez šaubām, bija Amerikas posms viņa dzīvē. Izgājis īstu Amerikas biznesmeņa dzīves skolu, Ulmanis ļoti labi saprata uzņēmības, ātras rīcības un pozitīvas reklāmas lielo lomu sabiedrībā. Attiecīgajā vēsturiskajā situācijā tas padarīja viņu daudzējādā ziņā elastīgāku par vairumu eiropeiski – birokrātisko Latvijas politiķu. Tam nenoliedzami bija pozitīva nozīme Latvijas valsts tapšanas un sākotnējās nostiprināšanās metamorfozēs. K. Ulmaņa runās par darbu, izlēmību un veiksmi var just lielas analoģijas ar līdzīgiem amerikāņu izteicieniem. Ja šobrīd šādas frāzes dažreiz tiek izmantotas, lai pasmietos par “amerikāņu domāšanu”, jāņem vērā, ka toreiz tās bija svarīgs novatorisms Eiropas konservatīvajā gaisotnē un būtībā arī tagad nav zaudējušas savu konstruktīvo saturu. K. Ulmanis bija pietiekami viltīgs politiķis, lai iedzīvotāju prātus virzītu valsts politikai labvēlīgā virzienā, dodot tiem zināma prestiža (augsta sabiedriska statusa) sajūtu. Ar dažādiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem viņš, protams, runāja dažādos līmeņos. Diezgan pamatīgi zinātniskos pētījumos kritizētas negatīvās iezīmes K. Ulmaņa politiskajā un ekonomiskā darbībā. Atcerēsimies kaut vai Edgara Dunsdorfa un Arnolda Aizsilnieka darbus. Tomēr nevar neņemt vērā pozitīvās vērtības, kuras K. Ulmanis atbalstīja un veicināja visas savas darbības laikā. Šajā ziņā derētu iegaumēt nelielu pozitīvu citātu no E. Dunsdorfa visādā ziņā iznīcinoši kritiskās grāmatas “Kārļa Ulmaņa dzīve”: “Kā dažkārt, iepazīstoties ar Ulmaņa dzīvesstāstu, …jāsaka, ka pret Ulmani raidītās pārmetumu lavīnas apraka tās sasniegumu puķes, kas bija viņa dēstītas.”31 K. Ulmaņa loma Latvijas Kultūras fonda nodibināšanā 20-to gadu sākumā, kas tolaik bija vienīgā šāda veida organizācija pasaulē, efektīgā sociālā apdrošināšana 30-tajos gados, Studiju fonds augstskolu studentiem, neiecietība pret antisemītisma propagandu un nemainīgā ārpolitiskā orientācija uz lielajām Rietumu demokrātijām arī šodien pelnītu adekvātu novērtējumu. Protams, ka pozitīvie pasākumi gāja roku rokā ar kļūdām un atkāpēm, taču vēloties redzēt ideālu, jāprot arī izdarīt salīdzinājumu ar citām Eiropas un pasaules valstīm noteiktā vēsturiskā laikmetā ( ne jau Vāciju, vai Itāliju, bet valstīm, kuras oficiāli tika atzītas par demokrātiskām un progresīvām). Tikai tad iespējams objektīvi novērtēt konstruktīvās un humānās līnijas K. Ulmaņa politikā. Sevišķi tas sakāms par sociālo apdrošināšanu autoritārā apvērsuma laikā. Arnolda Aizsilnieka grāmatā “Latvijas saimniecības vēsture” to var labi redzēt32, ņemot vērā ne sevišķi spožo sociālo apdrošināšanu daudzās tā laika Rietumvalstīs. Atcerēsimies kaut vai valsts palīdzību Latgales daudzbērnu ģimenēm. Autora izklāstā šajā sakarā gan dominē tikai skaitļi un sauss faktu konstatējums, tomēr jāņem vērā, ka A. Aizsilnieks visumā nebija sociālas valsts filozofijas atbalstītājs. Pasaulē valda dažādi uzskati par peļņas iegūšanu un tās sadalīšanu, ekoloģiju, dabas resursu sargāšanu, cilvēka privāto dzīvi utt. Protams, ka Zviedrijas, vai Austrālijas modelis atšķirsies no ASV. Pozitīvais un negatīvais ir abās pusēs, taču tas neizslēdz abpusēju pieredzes apmaiņu un negatīvo iezīmju ierobežošanas iespējas.
Ļoti savdabīga, bieži gan cildināta, gan pelta klišeja ir tā dēvētais “latviešu zemnieciskums”. Ja runājam par modernajiem laikiem, šāds “zemnieciskums” kā ideoloģijas un prakses efektīga vienotība bija iespējams ļoti vēlu, ņemot vērā milzīgo industrializāciju un urbanizāciju Latvijā līdz pirmajam pasaules karam. Cita lieta ir “zemnieka vai arāja ideāls” latviešu nacionālajā apziņā un profesionālajā mākslā (glezniecībā, mūzikā, literatūrā) utt. ņemot vērā ārkārtīgi plašās mutvārdu daiļrades būtisko ietekmi uz inteliģences vērtību orientāciju. “Zemnieciskums” tūlīt pēc pirmā pasaules kara, brīvības cīņām un pilnīgas Latvijas izpostīšanas, latviešu sabiedrībā bija vairāk romantiski un patriotiski – nacionāli noteikta vērtību sistēma, ideāls, nostalģija pēc miera un stabilitātes, nevis “vienīgā” nodarbošanās veida sekas, kā tas dažreiz tiek pasniegts. (Jāņem arī vērā, ka pirmā pasaules kara rezultātā tika izpostīta Latvijas rūpniecība, sakarā ar fabriku izvešanu uz Krieviju).
Daudzi kādreizējie fabriku strādnieki, sīkie uzņēmēji un inteliģenti palika par jaunsaimniekiem. Pie tam daļa no viņiem pilsētās auguši, nekad nebija nodarbojušies ar lauksaimniecību, vai būdami bijušie karavīri īsti pazina tikai karu. Vienlaikus zemnieka dzīvesveida cildināšanā aktīvi piedalījās intelektuāļi un politiķi. Šo atmosfēru labi var saprast, izlasot J. Jaunsudrabiņa romānu “Jaunsaimnieks un velns.”
Jāņem vērā, ka moto: “atpakaļ pie zemes” ilgu laiku bija Eiropas civilizācijai raksturīga tradīcija, kuru ir izgājušas praktiski visas Eiropas valstis, ieskaitot Angliju. Pie tam Anglijā nostalģija pēc vecās, rurālās pasaules bija sevišķi spēcīga, kas saistīts ar opozīciju industrializācijas izraisītajām negācijām.33 Faktiski tieksme atgriezties pirmsindustriālajā sabiedrībā sākās Eiropā līdz ar straujākas rūpniecības attīstības sākumu, kas bija cieši saistīts ar romantisma opozīciju apgaismībai. Antimodernismam nebija tikai reakcionāra un sabiedriski bīstama nozīme, kādu tam daudzi politiķi un vēstures popularizētāji piedēvēja pēc otrā pasaules kara un nacistu briesmu darbiem. To pārdzīvojušas visas modernisma skartās nācijas, arī ASV (pie tam ļoti lielā mērā ).34 Tas atstājis paliekošu iespaidu Rietumu literatūrā un mākslā.
Kā jebkurš ideju strāvojums ar dabas un lauku dzīves glorifikāciju saistītais antimodernisms kļuva bīstams tikai tad un tur, kur tas pieņēma ekstrēmas cilvēknīšanas formas (piem. nacistiskā Vācija). Bīstama ir jebkura galējība, arī pārmērīgs racionālisms (upju “atpakaļ pagriešanas” plāni PSRS). Un latviešu nācija (sevišķi bijušie karavīri) pēc pirmā pasaules kara to saprata ļoti labi. Lauku dzīves un zemnieka vērtību slavinājums attiecīgajā laikmetā bija raksturīgs visai Ziemeļu Eiropai ( norvēģu rakstnieka Knuta Hamsuna milzīgā popularitāte, piemēram, sākās tieši par zemniecības slavinošo darbu “Zemes svētība”, kas publicēts tūlīt pēc pirmā pasaules kara, deva eiropiešiem cerību uz atgriešanos mierīgā dzīvē). Latviešu literatūrā šajā laikā vispār vērojamas līdzīgas paralēles. Arī Edvarda Virzas darbs “Straumēni”, savdabīgi estētiskā gaisotnē tēlojot Zemgales sētu gadalaiku mijā, kalpo tam pašam mērķim.
Attiecībā uz Latvijas materiālu nevar piekrist Aivara Strangas “baltiešu zemnieciskuma” vērtējumam saistībā ar antisemītisma problemātiku, velkot pārliecinošas paralēles ar Polijas situāciju 35“Baltiešu zemnieciskumu, atsaucoties uz G. Zimmela un E. Goldhāgena domām par Poliju, autors pilnībā izskaidro kā sociāli atpalikušo tautu bailes zaudēt konkurences cīņu ar ebreju uzņēmējiem, kapitālistiem vai pat neiekarot savu vietu pilsētas saimniecībā,…”36 Pirmkārt, Latvija pirms otrā pasaules kara bija viena no sociāli attīstītākajām valstīm Eiropā, ja mēs ar sociālo attīstību saprotam izglītības līmeni un sociālo likumdošanu (arī salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, kuras tā tieši šajā ziņā daudzos rādītājos pārspēja). Polijas analoģija šeit ir pilnīgi nevietā. Otrkārt kaut cik izteikts antisemītisms nebija latviešu sabiedrībai raksturīgs arī laikā kad Latvija pārdzīvoja milzīgo urbanizāciju un industrializāciju pirms pirmā pasaules kara. Tieši otrādi – šajā laikā vērojama fenomenam līdzīga abu tautu tuvināšanās kopējā cīņā pret carisko patvaldību, kas savdabīgā veidā turpinājās arī vēlāk starp latviešu un ebreju komunistiem jaunizveidotajā PSRS, kur krievu “antilatviskums” ar laiku kļuva par antisemītismam līdzīgu fenomenu nacistiskajā Vācijā un beidzās ar Vācijas ebreju holokaustam līdzīgu latviešu iznīcināšanu PSRS (latviešu holokaustu) pirms otrā pasaules kara, jo arī šajā gadījumā faktiski pirmkārt vērā tika ņemta nacionālā piederība, nevis tikai sabiedriskais stāvoklis, kas daudzos gadījumos bija ļoti augsts.
Attiecībā uz minoritāšu atšķirīguma saasinātu uztveri Latvijā pēc pirmā pasaules kara, jāņem vērā cits, daudz būtiskāks faktors un tas ir laiks, kurā izveidojās un pastāvēja toreizējā neatkarīgā Latvijas valsts (20. gadsimta sākuma un pirmās puses atmosfēru Latvijā nevar salīdzināt ar 90 – to gadu beigām). Pirms tam latvieši līdzīgi ebrejiem bija ārkārtīgi mobili biznesā un īpašuma uzkrāšanā, kas bija raksturīgs psiholoģisks faktors atsevišķām apspiestām Eiropas tautām no to “ atmodas laikiem”, cerībā uzkrāt līdzekļus cīņai par zināmu pašnoteikšanos. Tā, piemēram, 1913. gadā no Latvijas pilsētu 20 178 namīpašniekiem latvieši bija pirmajā vietā (38,62%), ebreji - otrajā (21,09%), vācieši – trešajā (19,72%), krievi – ceturtajā (12,58%) un pārējie veidoja 7,99%.37 Pēc neatkarības iegūšanas, turpretī bija kardināli mainījusies lielas latviešu sabiedrības daļas vērtību sistēma. Tagad daudzu cilvēku acīs, kas atbalstīja tradicionālās vērtības, šķita pienācis laiks dzīvot saskaņā ar priekšstatiem par “nacionālu dzīvesveidu”. Zemnieka kā kultūrvides un ainavas kopēja, senu mūzikas, dzejas un mākslas vērtību glabātāja (ne tikai pārtikas ražotāja) loma šajā filozofijā ieņēma ļoti svarīgu vietu. Tam līdztekus nāca kāpināts nacionālisms, kas lielākoties raksturīgs visu tikko izveidojušos valstu pilsoņiem. Ebreju tautas ceļš uz neatkarīgu valsti vēl turpinājās. Latviešu tautai to bija laimējās sasniegt, kas arī noteica abu tautu atšķirīgo situāciju un mērķus attiecīgajos apstākļos (nevienā gadījumā nevar runāt par visiem iedzīvotājiem – arī latviešu tautiskā atmoda bija tikai inteliģences, nevis visas tautas kustība, tāpat kā neatkarības ideju sākumā nebūt neatbalstīja vairākums. Taču tas nenozīmē, ka nenotika iedzīvotāju nodarbošanās veida ideoloģiska pārvērtēšana jaunajos apstākļos). Attiecīgajā vēsturiskajā situācijā internacionālisma ideja likās sevi diskreditējusi sakarā ar režīmu, kas bija izveidojies PSRS un multikulturālas sabiedrības ideja modernā formā Eiropu skāra būtībā tikai pēc otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem (kā zināms Latvijā šovinistiskās rusifikācijas apstākļos tas nebija iespējams vēl ilgi pēc tam).
Ārkārtīgi pretrunīgi Krievijā, Latvijā u.c. no iedzīvotāju personīgi – emocionālā viedokļa vērtēta latviešu strēlnieku un vēlāk – daudzu latviešu – PSRS rūpniecības un militārās tehnoloģijas izveidotāju loma (atcerēsimies kaut vai Robertu Eidemani). Protams, pēc 1930-to gadu nogales drausmīgajiem notikumiem, ilgu laiku bija iespējams tikai viens – Staļina viedoklis attiecībā uz latviešu kopienas likteni PSRS. Politiskā konjunktūra šiem cilvēkiem savdabīgā veidā faktiski vienmēr ir bijusi nelabvēlīga. Taču žēl, ka pieminot uzvaru pār nacismu, bieži Rietumos akcentē vienīgi latviešu leģionāru neesošos “noziegumus”(leģionāri necīnījās par nacisma ideāliem, viņiem bija cita, daudz traģiskāka un nopietnāka motivācija, ko tik labi ir parādījis Inesis Feldmanis). Latviešu ieguldījums PSRS militāri – rūpnieciskā kompleksa izveidošanā tomēr nepalika bez rezultātiem. Tehnoloģijas, kuras tika attīstītas līdz otrā pasaules kara sākumam, neskatoties uz Staļina savdabīgi filozofiskajiem manevriem vācu iebrukuma sākumā, dramatiskos apstākļos aizmugurē tika attīstītas tālāk un vainagojās panākumiem. Daudzus no latviešu komunistiem jau arī ātrāk par kara situācijai piemērotu laiku nebija izdevīgi nogalināt, kamēr kaut kas būtisks rūpniecībā netika paveikts. Uz viņu kapiem nacismu pārdzīvojušie cilvēki no daudzām pasaules valstīm ziedus neliek (lai arī cik banāli un sentimentāli tas neskanētu). Un masveida iznīcināšanas rezultātā nav jau arī kapu. Latviešu kopiena Krievijā aizgāja bojā kopā ar ļoti izglītotu inteliģenci, biedrībām, literatūru, teātri un koriem. Pētījumu šajā sakarā vēl ļoti maz.
Lai cilvēku prātus pārņemtu idejas ar tālejošām sekām, kas līdzīgi kodola reakcijai ir izmainījušas Eiropas un pasaules vēsturi, bieži nebūt nav bijis vajadzīgs ārkārtīgi liels impulss. Arī tam Latvijas vēsture ir unikāls piemērs. Diemžēl, politiskās konfrontācijas rezultātā, kura tik ilgi bija raksturīga Baltijas reģionam, latviešu historiogrāfijā maz uzmanības tika veltīts saiknei ar citu tautu kultūrām Latvijā. Sevišķi tas attiecas uz vācu (ne tikai baltvācu) kultūru kopumā, kuras attīstībā Baltijas reģionam bija milzīga loma. Jāņem vērā, ka vācu un latviešu kultūras ietekmēja viena otru nemitīgā mijiedarbībā (šeit nedrīkst ignorēt arī senprūšu, lietuviešu u.c. ietekmes). Kā piemēru var minēt divus cilvēkus, kas atstāja milzīgu iespaidu uz visas pasaules mākslas un vēstures norisēm: Johanu Gotfrīdu Herderu un Rihardu Vāgneru. Tik tiešām, Herdera saskarsmei ar latviešu tautas kultūru, kā rezultātā radās viņa uzskati par visu kultūru vienlīdzību bija apvērsumam līdzīga nozīme gan literatūrā un mākslā, gan politikā visas Eiropas nozīmē. Šī atziņa vairākkārt uzsvērta gan vācu, gan anglosakšu zinātniskajā literatūrā (ieskaitot ASV).38 Pilnībā var piekrist Edgaram Dunsdorfam, ka “… latviešu kultūras atblāzma nostiprināja (Herdera K.K.) uzskatu, ka kultūra nav tikai augstāko kārtu privilēģija, nedz arī kādas vienas tautas monopols. Par cik Herders šai ziņā pārveidoja Eiropas intelektuālo pasauli, par tik Herdera personības veidošanā latviešu kultūras ietekmei ir eiropejiska nozīme.”39 Tas tiešām tā ir, ja ņemam vērā šīs Herdera atziņas lielo nozīmi ukraiņu, dienvidslāvu, ebreju40 un citu tautu nacionālās pašapziņas izaugsmē, kas rezultātā noveda pie virknes neatkarīgu valstu izveidošanās. Protams, vēlāk, modernā, agresīvā nacionālisma apstākļos, Herdera sākotnējās idejas tika interpretētas arī nacionālās arogances un šovinisma nolūkos. Pārspīlēti akcentētais vācu “tautas gars”(Volksgeist) un krievu “plašā dvēsele” ir šādas vēlākas mutācijas.
Arī slavenā klasiskās mūzikas modernizētāja un pārveidotāja Riharda Vāgnera darbību nevar skatīt atrauti no Latvijas (Baltijas) vēstures, ņemot vērā, ka tieši Rīgas posms bija lūzums Vāgnera daiļradē, kad , atsakoties no mēģinājumiem izteikt sevi komiskās operas žanrā, viņš sāka pievērsties heroiski – patriotiskām tēmām (Rienci).41[V.Lindenberga – 100.lpp.] Uz latviešu tautas mūzikas ietekmēm Vāgnera daiļradē bez paša Vāgnera vēstules liecības, ir norādījis igauņu vēsturnieks Elmārs Arro 42[ ] un Edgars Dunsdorfs.43
Vērā ņemama ir Vitas Lindenbergas versija44 par Baltijas reģiona svarīgo nozīmi Vāgnera intereses rosināšanā attiecībā uz mitoloģiskām tēmām, kuras vēlāk tik būtisku vietu ieņēma viņa darbos. Vācu zinātnieku interese par Baltijas vietējo tautu seno ticējumu liecībām šajā laikā bija intensīva kā Rīgā, tā Kēnigsbergā, un, spriežot pēc avotiem, Vāgners nebija no tās izolēts.45 Savukārt vēlāk Vāgnera mūzikas ietekme turpināja dzīvot latviešu inteliģencē un profesionālajā mūzikā (Jāņa Poruka studijas Drēzdenē 1893.gadā, Emila Melngaiļa “vāgnerisms”).46 Arī Vāgnera biedrības dibināšana Austrālijā notika pēc latviešu trimdas mākslinieku Edgara Karika iniciatīvas.
Savu sabiedrisko un kultūras vērtību apzināšanās ir ārkārtīgi svarīga. Cita lieta ir šo vērtību reklāma, kas šobrīd ir ne mazāk nozīmīga. Un te, neapšaubāmi, ir vēl daudz darāmā. Protams, ievērojamie Latvijas iedzīvotāju panākumi visās kultūras jomās pēc 50 gadu okupācijas, diskriminācijas un neskaitāmo aizliegumu “liriskajām atkāpēm” ir nesuši augļus. Amerikas intelektuāļi zina kas ir Latvijas māksla, tāpat kā latviešu mūziku ciena pat Japānā (atcerēsimies Lūcijas Garūtas opusa triumfu Tokijā) un Austrālijas universitātēs interese par Latviju ir apbrīnojama. Vienlaikus, ņemot vērā Rietumu civilizācijai apkaunojošo veidu, kādā Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm otrā pasaules kara rezultātā uz ilgu laiku pazuda no vēstures skatuves, Krievijai kļūstot gandrīz par vienīgo oficiāli iespējamo Austrumeiropas komunikācijas partneri ar Rietumu intelektuāļiem, Latvijas kultūras vērtību popularizācija apstājās objektīvu apstākļu dēļ, ko vēl stiprināja Rietumvalstu vainas sajūta un atsevišķu Rietumos esošo Krievijas inteliģentu šovinisms, no kura tie neatteicās, lai kur tie atrastos. Skumjš, bet pamācošs piemērs šajā ziņā ir aprakstīts pazīstamā amerikāņu rakstnieka Svena Birkerta grāmatā “My sky blue trades”47, kura ir atzīta par vienu no labākajiem “identitātes krīzes” atspoguļojošiem darbiem ASV literatūrā. Šeit autors stāsta tieši par savām nedienām, sakarā ar viņa latvisko izcelsmi, no kuras tas konsekventi atteicās. Piemēram, Jozefs Brodskis, sarunā ar Birkertu, nejauši uzzinādams par viņa latviskajām saknēm tūlīt noreaģē ar repliku :”Latvija – dibenā” (Latvia in dibens). Drīz pēc tam “kultūras nesējs no Austrumiem” piebilst, ka tādi “latviešu dzejnieki” vispār neeksistē.48 Domāts , protams, bija pārnestā nozīmē. Taču, ja iedomājamies Sibīrijas nāves nometnes, kurās tika iznīcināta liela latviešu inteliģences daļa, salīdzinājums tiešām varētu būt līdz groteskai tiešs. Nabaga Birkerts, kurš nepavisam negribēja būt latvietis, tūlīt tika atmaskots sakarā ar viņa “bīstamo” izcelsmi. Varbūt nemaz tik ļoti nebija vērts mainīt identitāti….
Multikulturāla sabiedrība nebūt nenozīmē visu atsevišķo kultūru tūlītējas iznīcināšanas nepieciešamību (kaut gan iznīcināt ir vieglāk nekā attīstīt). Kultūru apmaiņa, to savstarpēja izpratne un mērķu vienotība var notikt arī dabiski un harmoniski, bez īpašas iznīcināšanas, vai šovinistiskas uzkurināšanas tieksmēm.
--------------------
1 Geary P. J. The Myth of Nations. – Princeton, Oxford: Princeton University Press, 2003. – P. 3.
2 Šuvajevs I. Kas ir latvieši? // Karogs, 1993. – Nr. 7. – 172. lpp.
3 Kovtuns J. Vladimirs Markovs un afrikāņu mākslas atklāšana. – Grāmata, 1990. – Nr. 5.-7.lpp.
4 Briede M. Esejas. Vārda kārdinājums. – R.: Minerva, 1997. – 31. lpp.
5 Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā 1900 – 1917. – R.: 1974. – 135. lpp.
6 Turpat. – 136. lpp.
7 Strunke N. Svētā birze. Esejas. – Stokholma : Daugava, 1964. – 25. lpp.
8 Latviešu rakstniecība biogrāfijās. – R.: Latvijas enciklopēdija, 1992. – 322. – 323. lpp.
9 Turpat.
10 Brauns J. Raksti. Mūzika Latvijā. – R.: Musica Baltica, 2002. – 330. lpp.
11 Bergan R. Sergei Eisenstein. A Life in Conflict. – London: Warner, 1999. – P. 90.
12 Turpat.
13 Redovičs A. Latvijas kino 1920. – 1940. Iepazīšanās. – R.: Rīgas Kino muzejs, 1990.
14 Tuvāka informācija par šī mīta ģenēzi atrodama A. Švābes, E. Dunsdorfa, I. Šterna u. c. pētnieku darbos.
15 Runa, protams, iet par dažādām tautībām Latvijas teritorijā, no kurām pakāpeniski izveidojās latviešu tauta.
16 Kļaviņš K. Vācu ordenis un Livonija. R.: Garā pupa, 2000. – 90. – 91. lpp.
17 Turpat. – 51. lpp.
18 Baron Kr., Wissendorff H. Chansons nationales lataviennes. – Mitau: H. J. Drawin – Drawneeks, 1894. – XXI.
19 Vīķe – Freiberga V. Andrejs Pumpur’s Lacplesis (Bearslayer): Latvian national Epic or Romantic Literary Creation ? // National Movements in the Baltic Countries during the 19th Century / Ed. by A. Loit. – Uppsala, 1985. – P. 523 – 536.
20 Trapans J. A. The Emergence of a Modern Latvian Nation: 1764 – 1914. – University of California, Berkeley: University Microfilms International, 1979. – P. 1166.
21 Turpat.
22 Turpat. – P. 1165.
23 Turpat. – P. 300.
24 Turpat. – P.568.
25 Turpat.
26 Strunke N. Svētā birze. Esejas. – Stokholma : Daugava, 1964. – 17. lpp.
27 Trapans J. A. The Emergence.. – P. 1159 – 1161.
28 Andrievs Niedra – garīdznieks, rakstnieks un politiķis.
29 Apīnis A. Neprasot atļauju. Latviešu rokraksta literatūra 18. un 19. gadsimtā. – R.: Liesma, 1987.
30 Turpat. – 23. lpp.
31 Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. – Tumba: Daugava, 1978. – 207. lpp.
32 Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture. – Daugava, 1968. – 828. – 829. lpp.
33
34 Lears T. J. J. No Place of Grace. Antimodernism and the Transformation of American Culture 1880 – 1920. – Chicago, London: The University of Chicago Press , 1994.
35 Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926. – 1940. gads) //Latvijas Vēsture. – 1995. – 4 (19). – 27. – 35. lpp.
36 Turpat. – 27.lpp.
37 Ronis I. Latviešu buržuāzijas politika 1907. – 1914. gadā. – R.: Zinātne, 1978. – 30. – 31. lpp.
38
39 Dunsdorfs E. Latvijas kultūras atblāzma 18. gs. Vācijā //Archīvs. Raksti par latviskām problēmām . - 1971. – II. – 93. – 124. lpp.
40 J. G. Herderu faktiski var uzskatīt par cionisma aizsācēju, ņemot vērā milzīgo lomu, kādu ebreju nacionālajā pašapziņā atstāja viņa veiktais Bībeles kā ebreju literatūras pieminekļa vērtējums.
41 Lindenberga V. Riharda Vāgnera Rīgas gadi // Gadsimtu skaņulokā. – R.: Zinātne, 1997. – 100. lpp.
42 Arro E. Richard Wagners Wanderjahre. Über einige baltische Züge im Schaffen Wagners // Musik des Ostens. – Kassel, 1965. – Bd. 3.
43 Dunsdorfs E. Richarda Vāgnera latviskā dziesma //Zīle. Apcerējumi par Latvijas vēsturi un sadzīves problēmām. – Stockholm: Daugava, 1965. – 187. – 206. lpp.
44 Lindenberga V. Riharda Vāgnera ..
45 Turpat.
46 Turpat. – 114. lpp.
47Birkerts S. My Sky Blue Trades. – New York: Viking, 2002.
48 Turpat. – P. 223.