Kaspars Zellis

Pēdējā laikā aktuāli ir runāt par mītiem, kas tā vien šķiet ir pārņēmuši vai visu mūsu dzīvi. 19.gs. antropoloģiskās teorijas balstījās uz pieņēmumu, ka mīts ir primitīvās sabiedrības domāšanas produkts, kas balstās uz nereāliem vai iluzoriem priekšstatiem, tomēr jaunāki pētījumi šo priekšstatu apstrīd. Mīti ir dažādi un tiek piedāvāti arī dažādi to stratifikācijas varianti, taču striktu robežu starp tiem nav. Tiek runāts par sakrālajiem, profesionālajiem, nacionālajiem, politiskajiem, arhetipiskajiem, arhaiskajiem un modernajiem un vēl par neskaitāmu daudzumu mītu.
Mīts ir zīmju un simbolu sistēma, kuras galvenais uzdevums ir radīt cilvēkam priekšstatus par viņam nozīmīgiem esamības jautājumiem, veidojot iracionālu orientācijas sistēmu racionālajai īstenībai. Vulgarizējot, mīts vienkāršo īstenību, faktus, notikumus vai parādības sakārtojot sistēmā, kura balstās uz striktu bināro opozīciju sistēmu, ko šodien nereti dēvē par „melnbalto” pasaules skatījumu. Tāpat mīts definē arī indivīda un grupas identitāti, nodrošina sociālo un kultūras normu pārraidi, radot pēctecības un kontinuitātes apziņu .
Mīta būtību labi izteicis vācu filozofs Ernsts Kasīrers (Cassirer, 1874-1945): „Cilvēks nevar dzīvot konkrētu faktu pasaulē […] Viņš drīzāk dzīvo starp iedomātām emocijām, cerībās un bailēs, starp ilūzijām un to zaudējumiem, starp savām fantāzijām un sapņiem.” Tādējādi cilvēks dzīvo ne tikai fiziskajā, bet arī simboliskajā universumā, ko raksturo tādas izpausmes kā valoda, mīts, reliģija un māksla. E.Kasīrers pamatoti atzīmē, ka cilvēks jāuztver nevis kā animal rationale, bet animal symbolicum.
Savulaik krievu filozofs N.Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un irracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Vai eksistē mīts par „baigo gadu”? Domāju, ka jā, jo tam piemīt visas iepriekšminētās mīta iezīmes.
Mītu par baigo gadu nosacīti varētu dēvēt par apokaliptisku mītu, ja pieņemtu, ka tas ir sakrāls. Zināmu sakralitāti gan tam mēģināja piedot, boļševikus un ebrejus apzīmējot kā sātana kalpus, bet cietušos latviešus kā mocekļus, un ”baigo gadu” apzīmējot kā „latviešu Golgātu”.
Tomēr ne tikai reliģiozā simbolu izmantošana tajā padara to sakrālu. Jebkura šāda mīta pamatā ir stāsts par radīšanu, kas iedibina kārtību, iepretī ļaunumu nesošajam haosam. Komunistu valdīšanas laiks tika identificēts kā haosa stāvoklis, kas latviešiem bija jāpiedzīvo par saviem grēkiem, jeb tā laika retorikā – „veco varas vīru kļūdām.” Baigā gada etalons savukārt ir sava veida Grēku plūdi, pēc kuriem tad nāk sabiedrības atdzimšana.
Tomēr tas, neskatoties uz sakrālajiem elementiem tomēr vairāk būtu jāuzskata par nacionālās identitātes mītu, kura galvenais uzdevums nav narratīvs stāstījums par vēsturi, bet kurš noteiktas nacionālas grupas locekļiem modina spēcīgu apziņu par kopējo lietu. Konkrētajā gadījumā tas deva izskaidrojumu, kas ir noticis ar tautu: piedāvājot vienkāršu bināru skatījumu uz problēmu. Latvijas valstiskumu sagrāva boļševiki, kas pret latviešu tautu vērsās ar nežēlīgu teroru. Vainīgie – komunisti un ebreji; cietēji –latvieši. To, ka kādas citas nācijas pārstāvis varētu tikt izvests vai iznīcināts neiekļāvās šajā uztveres shēmā. Citur – piemēram, Krievijā no boļševisma cieta krievi, bet Latvijā –tie gaidīja kolhozu dibināšanu, lai nebūtu jāstrādā . Tie, kas sadarbojās ar padomju okupācijas varu, bija tautas nodevēji, padibenes, nezāles utt., kuri ir atklājušies pateicoties „baigajam gadam”.
Mīta tālākais uzdevums bija radīt priekšstatu par latviešiem, kā cīnītājiem pret tumsas spēkiem –pret „baigā gada” atkārtošanos. Kādēļ šodien tiek glorificēts Latviešu leģions –tādēļ, ka tas atradās šīs cīņas priekšgalā. Pēc Otrā pasaules kara šo cīņu pārņēma mežabrāļi, kuri arī šodien tiek vērtēti viennozīmīgi. Stafetes kociņš vēlāk tiek nodots disidentiem, nelielām pretestības grupām un, protams, trimdai, kuras galvenais mērķis bija Latvijas atbrīvošana no boļševisma. Cīņa vainagojās ar Atmodu , kas ir bija latviešu pēdējā izdevība „atmosties” pirms tā tiktu iznīcināta .

Mīta etimoloģija.
„Baigs –tas kas izraisa baiļu, drūmuma, nomāktības izjūtas; arī spoks”, teikts literārās valodas vārdnīcā. Līdzīgi to skaidrojuši arī J.Endzelīns un K.Mīlenbahs kā sinonīmus šim vārdam minot drausmīgs, šausmīgs utt. Kādēļ pirmo padomju okupācijas gadu mēs saucam par „baigo” nevis „drausmīgo” vai kādu tml. gadu?
Apzīmējums „baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941.gada 4.jūlijā laikrakstā „Tēvija” publicētajā rakstā „Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: „Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā […]” Tomēr šī apzīmējuma lietošana, ko tai laikā bieži lietoja publicisti un literāti, nebija nekas ekstraordinārs, un to lietoja dažādās citās variācijās. Tā pirmajā vācu okupācijas laikā izdotajā laikraksta „Nacionālā Zemgale” numurā tiek runāts par „baigajām stundām, kad trakoja pekles spēki, alkdami asiņu” , „Kurzemes Vārdā” par „baigajām dienām, kas beigušās” ar vācu armijas „atbrīvošanu”.
Tomēr par jēdziena „baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 -1940), kura 1939.gada decembrī „Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara”, rindas ”Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas un pēc Valmieras “Tālavieša” apgalvojuma, tās vai katrs latviešu patriots esot nēsājis kabatā mašīnrakstā pavairotas.
Protams, kad parādījās iespēja, laikraksti šīs vārsmas publicēja, lai tās aktualizētu sabiedrībai. Aizsāka to „Tēvija” 1941.gada 9.augusta numurā, kam sekoja arī citi preses izdevumi. Dzejoļa publikācijas uzreiz neizraisīja padomju okupācijas gada identifikāciju – kā „baigo gadu”, daudz biežāk lietotie apzīmējumi tam bija „posta un iznīcības gads”, „drausmīgais komunistu valdīšanas laiks”, „sarkanais gads”, „drūmais gads”, „moku gads” u.c. Tomēr pamazām rakstu autori, runājot par padomju okupācijas posmu, sāka šo apzīmējumu aizvien biežāk lietot, tā, piemēram, jau dažas dienas vēlāk ”Tēvija” raksta par „baigo dienu Litenes nometnē”, par ”baigajām vēstīm no Igaunijas”, „baigajām naktīm Rīgas centrālcietumā” utt. Pirmais, kas sāka lietot šo apzīmējumu, attiecinot to uz visu padomju okupācijas periodu, bija Mazsalacas draudzes mācītājs Alfrēds Skrodelis savā rakstā „Baigā gada ieguvums”, kurā runāja par latviešiem nepieņemamo boļševiku materiālismu, iepretim vācu nestajai „gara kultūrai”, ko, pateicoties „baigajam gadam”, latvieši beidzot esot apjēguši.
Kopumā tomēr šis apzīmējums padomju okupācijas gadam „nepielipa”, bet tika lietots tikai reizi pa reizei, līdz 1942.gadā iznāca „attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17.VI.1940 līdz 1.VII. 1941” ar nosaukumu „Baigais gads”, ko papildināja „dokumentālā filma” „Sarkanā migla”, kas nāca klajā 1942.gada novembrī. Jau sākot ar 1943.gadu „baigā gada” apzīmējuma lietošana, ir vispārēja , ar piebildi, ka „tas esot tautas dots apzīmējums boļševiku valdīšanas gadam”. Šī mistifikācija, par tautas doto apzīmējumu, vēlāk parādās arī trimdā. Tā A.Švābes Latvju enciklopēdijā minēts, ka „baigais gads” ir „boļševiku pirmā okupācijas gada nosaukums latviešu tautā” , bet vēlāk šāds traktējums tiek pārņemts arī pēc neatkarības atgūšanas izdotajās mācību grāmatās.
Tā, atļaušos secināt, ka mīta nosaukums radies no dzejoļa, kas publicēts vēl pirms „baigā gada”, tad tas ir izmantots kā propagandas apzīmējums, kurš vēlāk folklorizējies.

Mīta evolūcija un struktūra.
Kādam nolūkam tika radīts šis mīts?
Vispirms jau, ienākot vācu armijai, bija nepieciešams ar sistemātisku informācijas un dezinformācijas izplatīšanu, plašās masās ar simbolu un manipulāciju palīdzību iesakņotu nacistiem vajadzīgo rīcības modeli, ko arī vienkāršoti dēvē par propagandu.
Kāds bija latvieša sociālās rīcības modelis 1941.gada vasarā? Kopumā latviešu sabiedrībai 1941.gadā tika “uzticēti” divi uzdevumi - iztīrīt zemi, lietojot brigadenfīrera V.Štālekera terminoloģiju, no “parazītiem” , un tad ķerties pie darba, jeb “jauncelsmes.”
„Baigais gads” šo uzdevumu veikšanai kalpoja kā fons propagandas uztverei. Propagandisti norādīja, kas tad ir tie, kas jāpakļauj tīrīšanai – komunisti, ebreji, vērmahta aizmugurē palikušie sarkanarmieši un vietējie līdēji, kuri „meklēja aziātu protekcijas un labumus uz savu brāļu asiņu rēķina.” Jebkurā gadījumā tie bija cilvēki, kuriem propaganda uzkrāva vainu par notikušo 1940./41.gadā.
Ja komunistu, sarkanarmiešu un vietējo kolaboracionistu saistība ar nesenajiem notikumiem īpašus komentārus neprasīja, tad citādi bija ar žīdiem, kuru loma „baigajā gadā” nebija sabiedrībai skaidra, par ko liecina daudzu latviešu palīdzība ebrejiem t.s. ”pretžīdu rīkojumu” laikā 1941.gada vasarā, ko nācās apkarot gan ar propagandas, gan policejiskiem līdzekļiem.
Okupācijas pirmajos mēnešos propaganda nenogurstoši mēģināja sasaistīt ebrejus ar baigo gadu, apgalvojot, ka tie bijuši iedvesmotāji arī latviešu izvešanām, uz ko viņus pamudinājis tas apstāklis, ka latvieši esot gaidījuši vācu armijas atnākšanu. Lai to veiktu “bija jāsāk asiņains terors, jāaiznīcina un jāizved cilvēki tikai par to, ka tie neatteicās no savas latviskās nacionālās apziņas. Bija jāsāk karš pat ar sievietēm un bērniem, lai iznīcinātu latviešu tautu.”
Lai parādītu “šausminošos žīdu noziegumus” baigajā gadā, prese pielietoja t.s. šausmu propagandas paņēmienu, t.i. latviešus vajadzēja šokēt ar tiem noziegumiem, kurus it kā būtu pastrādājuši žīdi. Par labāko veidu, kā to parādīt, radot ticamības efektu tika atzītas reportāžas un atmiņas, kuru autori bijuši noziegumu “aculiecinieki”. “Tēvija” jau savā pirmajā numurā ievietoja aicinājumu pieteikties visiem, “kas bijuši aculiecinieki komunistu briesmu darbiem, laupīšanai, dezorganizācijai.”
Šāda veida aicinājumi parādījās arī provinces presē, un “atmiņu” publikācijas nelika ilgi uz sevi gaidīt. Aprakstīt visās niansēs šos sacerējumus nav nepieciešams, minēšu tikai vienu, ko savulaik jau aprakstīja A. Ezergailis. Tā 1941.gada 6.septembrī „Tēvija” publicēja rakstu ”Atrakto kapeņu baigās liecības”, par Rēzeknē atraktajiem čekistu upuriem, kuriem „novilkti cimdi”, izgrieztas ādas strēmeles, kas vēlāk apkaisītas ar pipariem un sāli utt. Pēc Daugavpils apgabaltiesas prokurora rīkojuma Rēzeknes policija saņēma uzdevumu iesniegt dokumentāciju par šo gadījumu, rezultātā daži no noslepkavotajiem izrādījās dzīvi, citiem savukārt netika atrastas nekādas spīdzināšanas pēdas.
Atsaukums, protams, rakstam netika dots, bet turpinājās dezinformācijas darbs, kura mērķi labi redzami Viktora Šteinberga rakstītajā: “Žīdi bija tie, kas izstrādāja latviešu tautas iznīcināšanas plānu un sāka to pildīt- viņiem kā tautai būs jāmirst! Velti žēlot- neaizmirsīsim, ka Dāvida zvaigzne var tikt uzkārta kaklā arī tam, kas stāv rindās, pakalpodams žīdam.[....]
Atceraties, ka ikviens partijas biedrs un kandidāts vai līdzjutējs ir līdzvainīgs visām tām ciešanām, kas gāja pār latviešu zemi. Atceraties, ka ikviens čekists un milicis ir slepkava, kas tieši vai netieši ir bendējis latviešu tautu. Atceraties, ka ikviens komsorgs un komjaunietis ir ķirmis latvju jaunatne veselajā miesā. Atceraties, ka diezgan latviešiem bijis bezmugurkaulaino līdēju un nodevēju un raugāties, ka jūs pašus tiem nepieskaita. Jo šis laiks ir uguns un šķīstīšanās laiks.”
Pamatotas ir Leo Dribina domas, ka “nacisti būtu iznīcinājuši Latvijas ebrejus arī tad, ja šāda antiebrejiska naida izvirduma nebūtu. Taču tas palīdzēja nacistiem izplatīt maldīgo priekšstatu, it kā latvieši paši pieprasa Latvijas ebreju likvidēšanu. Bija tiešs preses atbalsts nacistu viltīgajam nolūkam uzvelt atbildību par holokaustu uz vietējiem nacionālistiem. Antisemītiskie redaktori un rakstītāji tādējādi nodeva nacionālās intereses, palīdzot vācu nacismam kompromitēt latviešu nāciju.”
Tā 1942.gadā Jēkabpils apriņķī klīda baumas, ka „vietējie latvieši, kas piedalījušies žīdu šaušanās tikšot paši tiesāti un šauti līdzīgi žīdiem. Tā esot bijusi tikai vācu politika piesaistīt latviešus pie šaušanām, lai vēlāk varētu pašus iznīcināt. […] Paši vācieši sakot, ka Vācijā neviens žīds neesot nošauts. Visi dzīvojot kā agrāk.”
Proti, no iepriekšteiktā, jāatzīst, ka nacistu žīdu un „baigā gada” terora sasaistei nebija reāla pamata. Pieļauju domu, ka daudz žīdu iesaistījās padomju režīma infrastruktūrā , bet ne jau lai iznīcinātu latviešus, bet lai izdzīvotu paši. Tauta, kuras mentalitātē bija izstrādājušās bailes no pogromiem vai vajāšanām, bija jāmācās sadzīvot ar jauno varu. Par to, ka sabiedrība žīdus nevēlējās saistīt ar padomju režīmu, liecina jau iepriekšminētā propagandas kampaņa pret „žīdu žēlotājiem”, kā arī nevilšus pati nacistu izdotā prese. Tā saskaitot „Tēvijas” rakstus par padomju okupācijas laiku un meklējot tajos antisemītiskos elementus atklājās, ka tas šāda rakstura darbos sāk dominēt tikai ar 1941.g. jūlija otro nedēļu [sk.1.attēlu], kad jau bija saņemtas ideoloģiskas instrukcijas. Piemēram, „Neatkarīgajā Zemgalē”, kuras redaktors bija Jelgavas Drošības dienesta štāba priekšnieks M.Vagulāns, antisemītisms padomju okupācijas gada atainojumos parādās uzreiz.
1941.gada rudenī Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektorija bija izdevusi oficiālu paziņojumu, ka visām Latvijas pilsētām un pagastiem, “izmantojot garos ziemas vakarus”, bija jāraksta boļševiku gada vēsture, jāvāc dokumentācija utt., lai būtu “materiālu avots vēsturiski zinātniskiem pētījumiem.” Cik var spriest pēc “Talsu Vārda” pieredzes, tad līdzīgus sūtījumus saņēma arī prese tikai no Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļas. Tā 18.oktobra rakstā teikts „Saziņā ar Propagandastaffel Lettland, Preses un literatūras daļa uzaicina redakciju savākt un piesūtīt redakcijas rīcībā jau esošos un vēl iespējamos materiālus par žīdu rīcību un darbošanos atsevišķos gadījumos un notikumu kopsakarībā komunistu varas laikā [..] Sevišķa vērība griežama uz fotouzņēmumu iegūšanu par žīdiem – čekas darbiniekiem, žīdiem – redzamākiem milicijas pavēlniekiem, gvardistiem, direktoriem u.c., kuru rīcību un izturēšanos var uzskatīt kā nozīmīgu komunistiskā laika beztiesības un necilvēcības darbu piemēru. Vērība piegriežama žīdu līdzdalībai pie apcietināšanām, pie izsūtīšanas, spīdzināšanām cietumos, dedzināšanām un postīšanām Sarkanarmijai atkāpjoties utt. Aprakstāmi arī sevišķi raksturīgi gadījumi, kā žīdi izspieda no vietām latviešus un tā pārņēma latviešu iestādes [..] Pie katra atsevišķa ziņojuma un to papildinošiem pierādījumiem minēt sastādītāja un pierādījumu sagādātāja darbinieka vārdu un adresi, jo par izlietotiem materiāliem līdzstrādnieki saņems samērīgu atlīdzību. Materiālus izlietos atsevišķam lielākam izdevumam. Darbs steidzams un veicams turpmāko divu nedēļu laikā. Ja kādam svarīgākam gadījumam pierādījumus varētu sagādāt garākā laikā, tad par to Daļai ziņot.”
Šāds “zinātniskais pētījums” parādījās1942.gada jūlijā bēdīgi slavenā izdevuma “Baigais gads” izskatā, kurš, kā apgalvo A.Žvinklis esot „nacistiskās propagandas savstarpējā naida kurināšanas nolūkā speciāli veidots antisemītisks ražojums ”, savukārt K.Kangeris to uzskata par „ vāciešu pirmo mēnešu propagandas apkopojumu”, radot „pretboļševistiskās cīņas pieminekli”
Domāju, ka 1942.gada vasarā jau nebija vajadzības neko „kurināt”, tāpat arī „apkopojums” nebija tas iemesls, kas lika parādīties šim izdevumam. Domāju, ka „baigais gads” nav jāuzlūko tikai kā antisemītiskas propagandas produkts, bet kā vērmahta „atbrīvotā latvieša” identitātes balsts, kuram vācieši piekarināja antisemītisma etiķeti, no kuras vēl šodien nevaram atbrīvoties.
1941.gadā latviešiem bija vajadzīgs jauns identitātes mīts un vēstures izpratne, ko nacistiskā propaganda viņiem arī veiksmīgi piespēlēja. Mīta būtība izsakāma sekojoši: Latvijas Republikas politiķu kļūdas noveda valsti pie padomju okupācijas, kuras galvenie nesēji bija žīdi, kuri tad Latvijā arī realizēja represīvo politiku, pamatojoties uz starptautiskā žīdisma izstrādāto pasaules varas sagrābšanas plānu. No šīm briesmām latviešus izglāba Lielvācijas armija, kuras paspārnē arī latviešu tauta, atbrīvojoties no pagātnes paliekām un pildot tai jaunās varas uzliktos pienākumus, nonāks Jaunajā Eiropā.
Propagandas valodā runājot „baigais gads” bija robežšķirtne, kurā latvieši saprata savas kļūdas, tagad cītīgi strādā un ierodas mobilizācijas punktos, dodas uz darbiem Vācijā, lai nepieļautu „baigā gada” atkārtojumu. Tie, kas to nedara ir latviešu tautas ienaidnieki, cerot sagaidīt boļševikus. „Baigā gada” iznākšana tikai aktualizēja boļševisma draudu tuvumu, kas varēja kādam piemirsties. Šī aktualizācija notiek visu vācu okupācijas laiku, un krājums ir viena no šī procesa sastāvdaļām, kuram slavu sagādāja nevis vācu veiktie propagandas pasākumi, bet tā „atkārtotā izdevuma” iniciatori.
Kādi tad bija vācu okupācijas laikā veiktie aktualizācijas pasākumi? Piemēram, 1942.gadā Latviešu pašpārvalde nolēma 14.jūniju pasludināt par sēru dienu, ko atzīmēja ar piemiņas brīžiem skolās un darbavietās, dievkalpojumiem baznīcās un centrālo sarīkojumu un koncertu Rīgas operā. Kā vēsturiska atceres diena tika noteikta Rīgas „atbrīvošanas” diena - 1.jūlijs, kad propaganda ar jaunu sparu dziedāja slavas dziesmas vērmahtam un vācu tautas „Vadonim” par atsvabināšanu no žīdiskā- boļševisma. Tieši 1.jūlijs bija robežšķirtne starp baigo gadu un jaunajiem laikiem, tas labi redzams arī krājuma „Baigais gads” apakšvirsrakstā, kas lika saprast, ka boļševiku kundzība ir ilgusi tieši līdz šim brīdim.
No 1941.gada decembra interesenti varēja aplūkot „čekas moku kambarus”, kur ekskursijas vadīja skolnieki vēstures skolotāja Jūlija Brača vadībā, kurš savukārt pilnvaras bija saņēmis no Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieka Dr.V.Sandera. Kopumā čekas pagrabus esot apskatījuši ap 100 000 (?) cilvēku.
Tāpat notika arī izstādes, kas veltītas „baigā gada” tematikai, kā nozīmīgāko var minēt „Sarkano varas gads Latvijā.”, kas Rīgas Mākslas muzejā tika izrādīta 1942.g. jūlijā, bet vēlāk kļuva par ceļojošo izstādi.
Prese savukārt ar neatslābstošu intensitāti neļāva lasītājam attālināties no „baigā gada” šausmām. Kad 1943.gadā sākās propagandas kampaņa sakarā ar Katiņā noslepkavotajiem poļu virsniekiem, latviešu valodā iznākošā prese par to rakstīja, ka latviešus ar to nevarot pārsteigt, skatot paralēli arī „baigā gada” notikumus. Jebkurā gadījumā „baigais gads” bija klātesošs visā nacistu okupācijas periodā, baidot sabiedrību ar tā atgriešanos. Tā 1943.gada augustā vācieši, izmantojot t.s. „čukstu propagandas„ paņēmienu palaida baumu, ka latviešu tautas pārmācīšanai Latvijā tikšot ielaisti boļševiki , protams, tas baidīja un tādēļ bija efektīvi. Nekas labāk neiedarbojas uz cilvēku kā bailes, it sevišķi ja tiek sniegts arī modelis kā no tām izvairīties- dotajā gadījumā, atbalstot vācu īstenoto politiku.
Ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā, atgriezās arī karaspēka un padomju okupācijas politikas briesmu darbu apraksti. Līdzīgi kā 1941.gadā, šiem aprakstiem arī ir izteikta antisemītiska nokrāsa. Tā, piemēram, tika ziņots, ka Rīgā jau divas dienas pēc tās ieņemšanas ieradies „čekas žīdu komisāru bataljons”, kas pa lielākai daļai sastāvējis „no tiem pašiem žīdiem, kas jau 1940./41.g. vadīja latviešu slepkavošanu čekā.” Tika ziņots par nepārtrauktām šaušanām cietumos, par izvarošanām, laupīšanām par iedzīvotāju deportācijām utt. „šaušanas Rīgas cietumos nerimst ne dienu, ne nakti, vienā stundā saklausīti 800 šāvieni, gūstekņi tiek līdz ārprātam spīdzināti. Cilvēku kliedzieni un vaidi dzirdami dienu un nakti”. Pa lauku sētām braukā melnais čekas autobuss, un cilvēki labprāt izdara pašnāvības, lai tikai netiktu arestēti. „Tēvija” 4.novembrī ziņoja, ka „vairāk kā 35 000 vidzemnieku vienprātīgā sajūsmā pieteikušies darbam Sibīrijā. Tagad tie vienprātīgi izteikuši gatavību ceļu uz Sibīriju veikt kājām.”
Lai pastiprinātu šīs propagandas iedarbību tika ziņots par padomju armijas necilvēcībām arī citās teritorijās, kur notiekot tieši tas pats. Mērķis tam bija viens – bija jāliek saprast, ka padomju okupētajā daļā „Baigais gads” ir atgriezies, tādēļ latviešu karavīriem ir jācīnās vēl drosmīgāk, bet civiliedzīvotājiem tiem jāpalīdz šajā cīņā.
No iepriekšteiktā izriet, ka galvenais mīta uzdevums bija konsolidēt latviešus, lai tie nepretotos vācu okupācijas varas politikai, bet tai līdzdarbotos. To panāca ar spēcīgu šausmu propagandu, kuras galvenie parametri bija antisemītisms un antiboļševisms, bet, nekādā gadījumā antikrieviskums . Tāpat, uzliekot vainu par notikušo uz žīdu un boļševiku pleciem latvieši tika psiholoģiski atbrīvoti no pašu atbildības par notikušo. Arī vācu okupācijas laikā pastrādātos noziegumus un aktīvo koloborāciju vēlāk nereti mēģināja attaisnot ar „baigo gadu.”

Mīta skaitliskā dimensija.
Komunistiskā un nacistiskā okupācijas režīma upuru skaita salīdzinājums ir neētisks, lai pierādītu, kurš no režīmiem tad bija asiņaināks un noziedzīgāks. Tomēr darba specifika prasa nelielu ekskursu arī šajā jautājumā.
Cik tad cilvēku cieta pirmajā padomju režīma gadā?
Deportēti tika 15 424 cilvēki, no kuriem bojā gāja 6 081 (39,43%), ceļā no tiem nomira 43. Nogalināto skaitu lēš ap 1355, bet kopējo represēto skaitu „baigajā gadā” ap 20 -21 000 cilvēku.
Salīdzinājumam vācu okupācijas represēto iedzīvotāju skaits tikai 1941.gada otrajā pusē sasniedza apmēram 20 000 „boļševiku varas vīru un līdēju”, neskaitot vēl Latvijas ebreju pilsoņu iznīcināšanu, kas tikai Rumbulā vien sasniedza 24 -25 000.
Viens „baigais gads” salīdzinājumā ar ”atbrīvoto” pusgadu upuru skaita ziņā nav salīdzināms. Kā viena režīma pastrādātie noziegumi, ļāva pastrādāt vēl smagākus noziegumus, īpaši neaizķeroties tautas vēsturiskajā apziņā, ir jautājums, kas, domāju, jārisina psihologam, nevis vēsturniekam .

Mīta evolūcija pēc Otrā pasaules kara.
Trimda mītu par „baigo gadu” uzturēja dzīvu, tomēr tas piedzīvoja zināmas transformācijas. Pirmkārt, tas zaudēja savu antisemītismu, kura vietu ieņēma pretkrieviskums . Viens no „Baigā gada” sastādītājiem J.Kronlins trimdā izdeva grāmatu par skolām padomju okupācijas gadā ar zīmīgu nosaukumu „379 baigā gada dienas” , kurā apzīmējumu „komunistu režīms” nereti aizstāj ar - „krievu iebrucēju vara.”
Otrkārt, tā saturiskās robežas kļuva plašākas: tagad tas ne tikai stāstīja par 1940.-41.gada notikumiem, bet par padomju okupācijas laiku kopumā . Arī šeit stāstījums par „baigo gadu” kļuva par trimdas identitātes sastāvdaļu – jo trimda bija izveidojusies cilvēkiem bēgot no tā un par savu galveno mērķi tā uzskatīja „cīnīties par latviešu tautas brīvību un Latvijas nākotni.” Trimdā iznākošajos darbos „baigā gada” aspekts bija pavērsts, kā cīņa pret komunistisko totalitārismu kopumā, kas „aukstā kara” apstākļos likās ātri sasniedzams mērķis.
Līdz ar „atmodu” no trimdas atgriezās arī „baigā gada” mīts. Protams, to mēģināja transformēt vadoties pēc politkorektuma principiem, norādot, ka deportācijās un represijās cieta arī ebreji un krievi. Bet šis arguments, kurš vēlāk tika pierādīts arī vēsturnieku pētījumos palika plašākai sabiedrībai neizprotams . Arī šodien viens no integrācijas klupšanas akmeņiem ir padomju režīma identificēšana ar krieviem un viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šodien realitātē Latvijā eksistē divkopienu sabiedrība ir tas, ka nav radīts neviens konsolidējošais mīts.
Domāju, ka svarīgākais aspekts jebkuram mītam ir tā bipolārisms. Nav problēmu mītā ebrejus nomainīt ar krieviem , vai ko citu, to daudziem var palikt nepamanīts. Bet tā vietā ielikt kaut kādu komunistisko režīmu, kurš piedevām vairs nepastāv, tas vienkāršam cilvēkam ir nepieņemami. Mīta būtībā ir jābūt ieliktam ienaidnieka tēlam un ar to ir jācīnās, jo citādi cilvēks nesapratīs kuri ir labie/ mūsējie, kur sliktie. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās politiķu izmantotie saukļi „Krievi nāk!” un „Latvieti- nepadodies!” ir spilgts šādas domāšanas produkts. Arī pirms iestāšanās ES viens no galvenajiem cilvēku argumentiem par iestāšanos bija bailes no Krievijas , jeb „baigā gada” atkārtojums, kas nenoliedzami tika izmantots, netieši vai pat tieši norādot uz „eroskeptiķu” nelojalitāti.
Cita transformācija, kas izrādījās veiksmīgāka par pirmo bija izmainīt mīta hronoloģiskās robežas –tās attiecinot arī uz represijām pret latviešiem PSRS 30.gadu beigās . Tā visa rezultātā radās mistifikācija par padomju režīma īstenoto genocīdu pret latviešiem. Varētu teikt, ka mīts par „baigo gadu” rezultātā pārvērtās mītā par genocīdu, kam tika veltītas arī zinātniskas konferences.
Mīts ir dzīvs un tas attīstās, to nav iespējams demontēt vietā neradot citu mītu. Kāda būs šī mīta tālākā evolūcija rādīs laiks, bet vēsturniekam, domāju ir svarīgi piedalīties tā transformācijā, lai to padarītu pēc iespējas mazāk konfrontējošu, jo nav nevienas tautas, kas pastāvētu bez saviem mītiem. Jāatceras, ka dzīve un arī objektīvā vēsture, nav melnbalta kā kara propaganda. Un jo ātrāk sabiedrība to apzināsies, jo ātrāk mēs spēsim izrāpties no Otrā pasaules kara mītu radītajiem ierakumiem.
------------------------
1 - Nothnagle A. From Buchenwald to Bismarck: Historical Myth-Building in the German Democratic Republic.// Central European History, 26 (1993), P. 93.
2 - Кассирер Э. Опыт о человеке: Введение в философию человеческой культуры. //Проблема человека в западной философии. / Сост. и послесл. П.С. Гуревича; Общ. ред. Ю.Н. Попова.- М.: Прогресс, 1988. –c. 29.
3 - Turpat. – c.28.-30.
4 - A. Freimanis. Sātana vara.// Laikmets. -1943. -11.jūnijs.
5 - Armstrong J. National Character and National Stereotypes.// Society, Jan/Feb96, Vol. 33 Issue 2, p.48.
6 - Kolektivizācijas drauds kritis.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. -24.jūlijs
7 -Nacionālisma mīta kodolā ir ielikta ideja, ka nācijas ir pārvēsturiskas un nacionāliem tikai tautas nācās modināt no kaut kāda ilga miega, lai tās ieņemtu savu vietu nāciju pasaulē. Sk. E.D.Smits. Nacionālā identitāte. –R., ABG, 1997. -29.lpp.
8 - „Šī stunda ir situsi. Šodien vai nekad! Ja palaidīsim garām šo izdevību, cilvēce mums nepiedos un nebūs arī vairs kam piedot.” M.Kosteņecka, J.Rukšāns. Visiem Latvijas iedzīvotājiem.// Atmoda. Informācijas lapa. -1988. -7.oktobris.
9 - Latviešu literārās valodas vārdnīca. -2.sēj. –R.,Zinātne, 1973. -231.lpp.
10 - Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu.// Tēvija. -1941. -4.jūlijs.
11 - Atbrīvotā Jelgava sumina savus varonīgos atbrīvotājus.// Nacionālā Zemgale. -1941. -30.jūnijs.
12 - Žīdu un viņu algotņu asinsdarbi Liepājā.// Kurzemes Vārds. -1941. – 2.jūlijā.
13 - Piemēram, “Talsu Vārdā”, komentējot Virzas dzejoli rakstītājs sava sprieduma apstiprinājumam esot minējis “žīda Sigismunda Freida psihoanalīzes mācību, kaut gan ar žīdisko seksuālismu un kaitīgām tendencēm pilnā grāmata izņemta no apgrozības”, 1941.g. 11.decembrī rakstīja Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļas recenzenti. Sk. LVVA, P-427.f., 1.apr., 1.l, 6.lp. ; Patiesību sakot laikraksta redakcijai bija maza sajēga par to ko viņi rakstīja, jo viņu minētā „Frenda psihoanalīzes metode”, nebaudīja varas simpātijas arī autoritārisma laikā. Sk. Ed .Virza. Baiga vasara.// Talsu Vārds. -1941. -4.septembris.
14 - Ed.Virza. Baigā vasara. // Tālavietis.-1941.-12.augusts.
15 - Bez jau pieminētajiem, Tēvija. -1941. -9.augusts;
16 - Tēvija -1941. -12.augusts., 21.augusts.
17 - A.Skrodelis. Baigā gada ieguvums.//Tēvija. -1941.-15.augusts.
18 - Baigais gads. Attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 17. VI. Līdz 1.VII 1941. Paula Kovaļevska, Oskara Norīša un Miķeļa Goppera red. –Rīga: Zelta Ābele,1942.
19 - 1943.gada maijā Rīgā iznāk Alfrēda Ceichnera grāmata „Es lebe die LSSR. Berichte aus einem Jahr sowjetischer Schreckensherrschaft in Lettland”, kurā autors lieto apzīmējumu „latviešu tautas Bērtuļu nakts.” –S.21.;
20 - Interesanti ir salīdzināt runas 14.jūnija deportāciju atceres sakarā 1942. un 1943.gadā. Sk. Strādāsim tā, lai aizvesto svētība ir ar mums. Piemiņas akts un koncerts Rīgas Operā.// Tēvija -1942. -15.jūnijs. Tautas mūžībai. Iekšlietu ģenerāldirektora O.Dankera runa aizvesto piemiņas aktā.; Zobens un arkls vieno visus latviešus. Ģenerālmajora R.Bangerska uzruna latviešu cīnītājiem.// Tēvija. -1943.- 15.jūnijs.
21 - Latvju enciklopēdija. -1.sēj./ Red.A.Švābe. –Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1950-51. -178.lpp.
22 - I.Ķeniņš. Latvijas vēsture.20.gadsimts. -2.daļa. –R., Zvaigzne ABC, 1998. -33.lpp.; G.Kurlovičs, A.Tomašūns. Latvijas vēsture. Okupācijas gadi. –R.,Zvaigzne ABC, 1998. -93.lpp.u.c.
23 - Эллиот Аронсон, Энтони Пратканис. Эпоха прораганды: Механизмы убеждения поседневное использование и злоупотребление.-СПб.:Прайм –Еврознак, 2003. -c.28
24 - Sk. K.Zellis. „Zemes” tīrīšanas propaganda nacistu kontrolētajā latviešu presē 1941.gada jūnijā –septembrī. //DU Humanitārās fakultātes XIV starptautisko zinātnisko lasījumu materiāli. Vēsture VIII. – Daugavpils: Saule, 2004. -192.- 198.lpp.
25 - Savā ziņā ļoti nozīmīgs propagandas termins, ja pirmajās jūnija dienās lietoja terminu “atjaunošana”, tad vēlāk pazīmēšanai izmantoja terminu ”jauncelsme”. “Atjaunošana” bija tikpat ķecerīgs termins ,kā “brīvā Latvija”.
26 - Leinerts J. Atbrīvotā zeme.// Daugavpils Latviešu Avīze. -1941. -18.jūlijs
27 - Apzinīgu patērētāju rīcību tirdzniecībā.// Tēvija, - 1941. -7.jūlijs.; Latvieši nedrīkst kalpot žīdiem.// Tēvija -1941. - 16.jūlijs. ” Bekona Eksportā” žīdiem vēl arvien priekšroka. // Kurzemes Vārds. -1941. - 23.jūlijs.; Izbeigt pakalpošanu žīdiem! // Daugavpils Latviešu Avīze -1941. -18.jūlijs.; V.B. Žīdu glābēji. // Nacionālā Zemgale. -1941. -17.jūlijs; Neveicināsim žīdu niķus. //Tēvija -1941. - 19.jūlijs.; .Žīdu draugus gaida bargi sodi.// Tēvija -1941. -15.oktobris., Velta Maldone. Atjēdzaties! //Daugavas Vēstnesis, 1941. - 23.oktobris; Atklāts smags noziegums pret āriešu godu. // Daugavas Vēstnesis - 1941. - 31.oktobrs u.c.
28 - Albatross (A. Kroders). Žīds- masu iznīcinātājs.// Tēvija, Nr.10., 11.07.1941.
29 - A.Silarājs. Droši pārkāpsim pagātnes slieksni. // Nacionālā Zemgale, Nr.16., 17.07.1941.
30 - Tēvija, 1941. -1.jūlijs.
31 - Atrakto kapeņu baigās liecības.// Tēvija. -1941. -6.septembris.
32 - Andrievs Ezergailis par Rīgas arhīviem.// Tēvzemes Avīze - 1992.- 6.marts.; Ezergailis A. Galdā liekamas visas kārtis. Etniskā naida propaganda 1941.gadā.// Diena, 1992. -11.augusts
33 - V.Št. Latviešiem ar gļēvām un “mīkstām” sirdīm. // Tālavietis, Nr.10.,07.08.1941.;
34 - Leo Dribins. Antisemītiskās ideoloģijas histērija vācu nacistu okupētajā Latvijā 1941.-1942.gadā. // Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Starptautiskās konferences referāti un pētījumi par holokaustu Latvijā. 2000.gada 16.- 17. oktobris, Rīga. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti.- 2.sēj.) -R, LVIA, 2001.- 125.lpp.
35 - Jēkabpils latviešu Politiskās policijas atbalsta punkta vadītāja P.Bites politiskais pārskats par laiku no 1. -15,maijam 1942.sk. LVVA, P-252, 1.apr.,43.l., 48.lp.
36 - Sk. arī Dons Levins. Ebreju vēsture Latvijā. –Yad Vashem,1988. -77.-78.lpp.
37 - Līdzīgi kā notika 1915.g. Kurzemē, pēc reihsvēra ienākšanas.
38 - Kārlis Kangeris. Propagandas dokuments propagandas pētīšanai.// Diena, 24.02.1999.; Šajā sakarā interesants ir laikraksta „Talsu Vārds“ redakcijas raksts Mākslas un kultūras lietu departamenta preses un literatūras daļai. Talsos, 1941.gada 23.oktobrī. „Atbildot uz Jūsu šā gada 18.oktobra rakstu Nr.162, pagodinos paziņot, ka laikrakstam „Talsu Vārds“ nekādi spilgtāki materiāli par žīdu rīcību un darbošanos Talsu apriņķī līdz šim nav ienākuši. Materiālus par pāris apcietinātiem žīdiem – arī ne tādiem, kuru darbība būtu tik nozīmīga, lai viņi varētu noderēt Jūsu izdevumam , Talsu apriņķa policijas priekšnieks nosūtījis Rīgas drošības dienestam. Tāpēc, lai gan labprāt būtu vēlējušies Jums pakalpot, mums tas, faktu trūkuma dēļ nav iespējams“. LVVA, P-427.f., 1.apr., 1.l., 69.lp.
39 - LVVA, P-427.f., 1.apr., 9.l., 2.lp
40 - A.Žvinklis. Foto un kino dokumenti par holokaustu Latvijā. // Holokausta izpēte Latvijā.(Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 12.sēj.)- R., LVIA, 2004. -166.lpp.
41 - K.Kangeris. Padomju okupācija un 14.jūnija deportācija nacionālsociālistiskās Vācijas propagandā.// 1941.gada 14.jūnija deportācija- noziegums pret cilvēci. ( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -6.sēj) –R., LVIA, 2002. -165.lpp.
42 - Tēvija. -1942. -1.jūnijs. Interesanti, ka 1941.gada beigās ģenerālkomisāra Rīgā izdotajā vēsturisko atceres dienu sarakstā tās nebija. Sk. LVVA, P-946. 8.apr., 30.l., 19.-20.lp.
43 - turpat.
44 - A.Freimanis rakstīja, ka sākot ar 1941.g. 22.jūniju latvieši it kā esot piedalījušies svinīgā ceremonijā, kur šāvieni un sprādzieni bijuši nepieciešams svinību papildinājums. „Šis karš latviešiem nesa šķīstīšanu un atbrīvošanu.” Sk. A. Freimanis. Karš kā atbrīvotājs.// Laikmets -1943. -25.jūnijs.
45 - Tais dienās, kad mākoņi aizsedza sauli.// Latvijas Vēstnesis -1999 –12.februāris.; V.Silamiķelis. Ar Baltijas karogu izdotie. –R., Jumava, 1998.- 50-52.lpp.
46 - A.Freimanis. Sātana vara.// Laikmets. -1943. -11.jūnijs.
47 - Latviešu politiskās policijas Jēkabpils apriņķa atbalsta punkta vadītāja P.Bites pārskats par stāvokli uz 1943.g.19.augustu. LVVA, P- 252.,1.apr., 44.l., 50.lp.
48 - Žīdi pārmeklē Rīgas dzīvokļus.// Tēvija. -1944.- 4.novembris.
49 - Šie piemēri ņemti no laikraksta „Tēvija” 1944.g. 1.novembra numura, kurā nav nekā ekstraordināra. Līdzīgi varētu citēt jebkuru citu Kurzemē iznākošo laikrakstu.
50 - Zemgaliešu kolonnas kājām uz Doņecu. // Tēvija.- 1944.- 4.novembris
51 - Ja vēl 1941.gada otrajā pusē parādās raksti, kuros krievi ir saistīti ar norisēm „baigajā gadā” , tad jau gada beigās tie pazūd, dodot vietu rakstiem par to kā boļševismā cieš krievi. Savukārt ģenerālkomisāra Rīgā Propagandas daļas norādījumos presei 1942.g.martā, bija dotas skaidras norādes par to, ka krievus nedrīkst saistīt ar boļševistisko režīmu. Sk. LVVA. P-74., 1.apr., 2.l., 1.lp.
52 - A.Kings. Kas notiek Baltijā? – [biv.]Grāmatu Draugs, 1974. – 193.lpp.
53 - I.Zālīte, S.Eglīte. 1941.g.14.jūnijā deportācijas struktūranalīze.// Aizvestie.1941.g. 14.jūnijs. –R.,LVA, 2001. -687.-688.lpp. „Daudzi mira jau pa ceļam uz Sibīriju no pārtikas un īpaši ūdens trūkuma dēļ un neciešama karstuma dēļ” Sk. Latvijas vēsture 20.gs. – R., Jumava, 2005. -227.lpp.
54 - I.Šneidere. Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.- 1964.gadā. ( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -13.sēj.) –R.LVIA, 2004. -21.lpp.
55 - H.Strods. Pirmā boļševiku okupācijas gada darbinieku un padomju varas atbalstītāju liktenis 1941. -1945.gadā.// Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941 -1945. Starptautiskās konferences referāti 2003.gada 12-13.jūnijs, Rīga./Latvijas vēsturnieku komisijas raksti -11.sējums. – R.,LVIA,2004. -72.-79.lpp. Skaitlis, tomēr liekas nedadz pārspīlēts, pamatojumu prasa nosauktie 10 000 pašaizsardzībieku eksekuēto padomju varas atbalstītāju, tomēr apcietināto skaits varētu stipri pārsniegt 10 000, ja ņem vērā 1941.gadā bieži veiktos īslaicīgos apcietinājumus.
56 - A.Ezergailis. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941 -1944. R.,LVIA, 1999. -298. -299.lpp.; H.Strods. Pirmā boļševiku okupācijas gada darbinieku un padomju varas atbalstītāju liktenis 1941. -1945.gadā. // Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā 1941. -1945. Konferences materiāli.( Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -11.sēj.) –R.,LVIA, 2004. -75.,81.lpp.
57 - K.Vanags pēc kara Vācijā rakstīja: „Pa mūsu labiem nodomiem bruģēto ceļu vāci mūs pašus grūda ellē.” K. Vanags. Boļševiku jūgā. –Oldenburga, Liesma, 1951. -122.lpp.
58 - Tā L.Zariņas vairākkārt iznākušajās atmiņās labi saskatāms bipolārisms: latvieši, kas cieš un krievi, kuri ir galvenie noteicēji okupētajā Latvijā. Sk. L.Zariņa Sarkanā migla. Atmiņas. Ceturtais iespiedums –Toronto, Daugavas Vanags, 1971.
59 - J.Kronlīns. 379 baigā gada dienas. Latvijas un tās audzinātāju liktenis Baigajā 1940. un 41.gadā. -[biv], 1967. Protams, saskaitot sanāk, ka „Baigais gads“
60 - 1983.gadā iznāk Ā.Šildes grāmata „Pasaules revolūcijas vārdā” , kurā tiek mēģināts uzrakstīt padomju terora vēsturi Latvijā, iekļaujot tajā arī Stučkas režīma laiku. Tomēr šī piedāvātā koncepcija netiek attīstīta vēlāk historiogrāfijā, iespējams tādēļ, ka revolucionāro tribunālu vadītāji un čekisti bija paši latvieši. Ā.Šilde. Pasaules revolūcijas vārdā. –[biv]Grāmatu Draugs, 1983.
61 - Par trimdas mītiem sk. K. Kangeris. Trimdas sākumi un tālākā attīstība. http://vip.latnet.lv/LPRA/kangeris_tr.htm (sk.24.09.2005.)
62 - Latvijas Centrālās Padomes deklarācija „Latvieša stāja svešumā”, pieņemta 1947.g.aprīlī Mērbekā , Vācijā, A.Švābes red.// Konferences „Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte” rakstu krājums. –R.,Nordik, 2004. -154.lpp. ; Līdzīgi A.Šilde. Grūto dienu klusēšana.(Tēvzeme, 1946.g.19.oktobrī)// A.Šilde. Trimdinieka raksti. –R., Avots, 1992. -221.lpp.
63 - 25.marts – tautas sēru diena. // Atmoda -1989. -20.marts.
64 - Ē.Jēkabsons. Padomju režīma represijas pret Latvijas poļiem, lietuviešiem un baltkrieviem 1940.- 1941.gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940. -1956.gadā. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti – 3.sējums) – R., LVIA, 2001. -51.-70.lpp.; D.Levin. Mass Deportation of Latvian Jews to Remote Areas of the USSR: June 1941.. //1941.gada 14.jūnija deportācija –noziegums pret cilvēci. (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti -6.sēj.) –R.,LVIA, 2002. -175.-188.lpp. u.c.
65 - Līdzīgi kā Jeruzalemes Simona Vīzentāla centra direktora E.Zurofa krasais noliegums latviešu izvešanas salīdzināt ar pret ebrejiem vērsto holokaustu. Šāda veida mītos ir vieta tikai savējiem, bet svešo ielaušanās izraisa labākajā gadījumā neizpratni. Sk. „Vakara intervija” ar Efraimu Zurofu. Pilns teksts. http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=6642303&categoryID=6636985&ndate=1067310110 (sk.24.09.2005.)
66 - Patiesību sakot, Latvijā bija vērojama arī nekritiska attieksme pret nacistu laika propagandas materiāliem, kas sacēla ažiotāžu gan par O.Kostandas rediģēto mācību grāmatu „Latvijas vēsture”, gan L.Inkina izdoto „Baigā gada” faksimilu. Latvijā iespējams tas jau ir piemirsies, taču starptautiskā līmenī nē. Domāju arī A.Kiršteina izteicienus par 1940.gadu un žīdiem Latvijā aizmirsīs atrāk nekā pasaulē.Sk. Onken E. Wahrnehmung und Errinerrung: Das Zweite Weltkrieg in Lettland nach 1945.//Mythen der Nationen. 1945 –Arena der Erinnerungen. Hgb.M.Flacke. –Band 1. –Deuchen Historischen Museums, 2004. –S.680.
67 - „Rīgas Laika” redaktors U.Tīrons to izteica vārdos„man šķiet, ka vajadzētu pēc iespējas tālāk no Krievijas.” Krievijas faktora loma katrā ziņā bija izšķirošā šajā balsojumā. Populāru cilvēku izšķirošie argumenti balsojot referendumā. http://www.politika.lv/index.php?id=106537&lang=lv (sk.24.09.2005.)
68 - A.Beika. Latvieši Padomju Savienībā –komunistiskā genocīda upuri (1929 -1939)// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 1999. Genocīda politika un prakse. –R.,Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2000. -43.-89.lpp.; J.Riekstiņš. Genocīda upuri –latvieši Padomju Savienībā.// Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940 -1990. T.Puisāna red. –Stokholma, Memento -2000. -79.- 82.lpp. u.c.
69 - Par genocīdu pret latviešiem: trīs viedokļi.// Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2004. Cīņa par Baltiju. –R., Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005. -323.-329.lpp.; Starp okupāciju un genocīdu. Ar Maincas universitātes profesoru Ervīnu Oberlenderu sarunājas Artis Svece.//Diena. -2004. – 21.maijs.
70 - Kā pirmo var minēt 1991.g. 13.jūnijā notikušo zinātnisko konferenci „Komunistiskā totalitārisma un genocīda parakse Latvijā.”
71 - Domāju, viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šodien realitātē Latvijā eksistē divkopienu sabiedrība ir tas, ka nav radīts neviens konsolidējošais mīts.
72 - Mūsu mīts par „baigo gadu” visbiežāk nonāk konfrontācijā ar mītu par „krievu karavīru kā atbrīvotāju no fašisma”, vai arī ar mītu par Holokaustu.

Sorre - iekopējot te, pazūd atsauču cipari tekstā (aber words man ir tumša bilde). Tā kā ja kādu interesē "zinātniskā" versija - uz mailu.