Tuesday, November 9th, 2010

Time	Event
2:13p	Vai viegli būt sērijveida slepkavam? uz jautājumiem no sērijas “vai viegli būt tam un tam vai tādam un tādam” ir iespējams atbildēt ar pāris vārdiem, bet parsti čeloveks vēlas dzirdēt tikai un vienīgi tādu atbildi, kādu pats ir savā prātā izdomājis. ja atbilde nesaskan ar jautājuma uzdevēja galvā esošo, tad sākas milzonīga jautājumu gūzma no sērijas “kāpēc”. rezultātā es jau labi sen esmu pasācis burkšķēt nedaudz pagarāk. tā vismaz izdodas izvairīties no liekiem jautājumiem. dažreiz pat cilvēks spēj tikai dziļdomīgi nočukstēt – nu jā... nebiju iedomājies, ka... tad nu jāsāk, laikam ar to, kāpēc vispār kāds kļūst par sērijveida slepkavu? no vienas puses tas ir vienkārši špāss. prosta slepkavība ir patīkama izklaide citādi drūmajā ikdienas vienmuļībā. un vai tas, ka kāds ir izdomājis, ka tev nebūs nokaut, ir iemesls atteikties no nelielas baudas gūšanas. tāpat taču ir arī izdomāts, ka prezervatīvus lietot, ir grēks. bet cik daudzi atsakās no kondomu lietāšanas dēļ šada viedokļa pastāvēšanas? no otras puses. tā ir slava. iespēja padarīt sevi nemirstīgu. ja runā par sērijveida slepkavām, tad uzreiz prātā nāk Džeks Uzšķērdējs. kā šodien atceros, tas bija 1888.gada 31. augusts, kad zēns savu pirmo sievieti padarīja skaistu... par viņu atceras vēl jo projām; raksta grāmatas un uzņem filmas. bet viņš ar savu uzmanību pagodināja tikai piecas sievietes... ja pareizi atceros, tad tie bija ēģiptieši, kas uzskatīja, ka to cilvēku vārdus ir jāaizvāc un jālikvidē, kuri sabiedrībai vai pastāvošajai iekārtai nav īsti pieņemami. tad nu eģiptologi mēdz mocīties, ja atrod mūmiju bez vārda. un ļoti interesājas par to, ko cilvēks tādu ir sastrādājis savā dzīvē, ka viņu nolēma aizmirstībai. kas ir bijis tas briesmīgais noziegums?... bet sērijveida slepkavas kaut kā neaizmirst. un kādēļ? Nāves šarma dēļ ;o) vai tikai 19. gadsimta slepkavas mēs turam gaišā piemiņā? nē! Elizabete Batorija darbojās 16. gadsimtā. tiesa gan nav īsti skaidrs cik cilvēkus viņa nogalināja. tiek rēķināts, ka upuru skaits ir bijis starp 100 un 700... aristokrātijai jau bija nedaudz vairāk iespēju, nekā vienkāršam mirstīgajam... bet arī cilvēks parastais, var aiz sevis atstāt visai pieklājīgu upuru skaitu. pavisam parasts padomju vīrietis padartīja vēsus 54 cilvēkus, lai gan milicija viņu burtiski medīja. viņš pat bija aizturēts. atbrīvoja... tikai vēlāk tika noskaidrots, ka viņa spermas grupa neatbilst asinsgrupai. ārkārtīgi rets gadījums. ne visus daba apvelta ar tādām organisma īpatnībām... jā, jā es runāju par Čikatiļo. tātad šī izklaide ir bijusi dažādu sabiedrības slāņu pārstāvjiem interesanta, gan dažādu profesiju pārstāvjiem... tur ārsti un medmāsas vispār ir gandrīz vai tā teikt priviliģētā stāvokli – gan zināšanas, gan visas iespējas un plus vēl upuris pats pienāk klāt, pie tam vēl, ja pats vēl vari izrakstīt miršanas apliecību (3,14!!! kāpēc es savā laikā nestudēju medicīnu?!... nu labi to vēl var paspēt ar') vienīgais ir jāpieturas pie tā, lai ieturētu stilu. citādi policija vēl nesasaistīs visus upurus un nekas no ieiešanas vēsturē nesanāks... tā pat ir jābūt arī nedaudz orģinālam, citādi var gadīties, ka par tevi neviens neatcerēsies un nerunās. pēc apcietināšanas būsi vien ķeksītis visā pārējo sērijveida slepkavu sarakstā. ne filmu, ne labas grāmatas, tikai ķeksītis. bet vai tad kāds vēlas būt tikai ķeksītis? nē! bet tagad jautājums, cik tad viegli ir būt orģinālam šajā jomā? bērni ir tikuši mušīti nost, pat zīdaiņi... kāda medmāsa pacentās... sievietes... jau tik pierasts, ka tā būs vienkārši garlaikošanās... kanibālisms arī jau ir ticis izmantots, sekss kombinācijā ar nogalināšanu arī. agrāku laiku sērijveida slepkavu atkārtošan arī ir bijusi. vīrieši vai jauni zēni tāpat. diezgan dažādos veidos, es pat teiktu... pat upura barošana ar dažādiem ēdieniem, kas pagatavoti no upura miesas gabaliņiem, demonstrējot viņam visu burvīgo procesu, kas norisinās uz plīts... lūk! radošās mokas. vai tas ir viegli? nemaz. turklāt vēl. ja ar pirmajiem upuriem ir vienkārši. vēl avīzes nav pilnas piedriķētas ar visiem faktiem, tad pēc tam jau darbībā jāievieš jauni elementi. citādāk pašam būs garlaicīgu un upurim tā pat, jo jau iepriekš viss būs zināms. a eto uže ņeporjadok. un arī visiem jaunievedumiem ir jābūt ieturētiem stilā, citādāk upuri piedēvēs vēl kādām citam, bet tas jau nekam neder. gleznotājs uz bildes parakstās, bet sērijveida slepkavas paraksts ir viss darbību kopums, ko vēlāk eksperti reģistrēs un rakstīs savos slēdzienos... diemžēl nav viegli. tā nu pagaidām nākas tikai un vienīgi mācīties un gatavoties lielajam iznācienam uz skatuves, nepārtraukti trenēties slepkavošanā, katru dienu graizīt līķus, lai roka nezaudētu veiklību un precizitāti... diemžēl vēl kādu brītiņu glupaisā komjūnitī rip nebūs daudz ierakstu... bet, jā... es domāju... (Comment on this)
4:30p	Vai viegli būt dzeltenajam žurnālistam? Cilvēki runā par dzelteno žurnālismu kā par bīstamu un zemisku pasaules darbu, tante tramvajā saka, ka tas ir Jūdas darbs, bet es sēžu mājās bez darba un esmu pārdevis visas mēbeles. Tad kādu dienu sludinājumu portālā ss.lv redzu darba piedāvājumu populārākajā izklaides portālā Latvijā - „Mango”. Sludinājumā norādīts telefons, un es zvanu. Atskan patīkamas meitenes balss, un viņa jautā, vai esmu motivēts un, ko līdz šim esmu darījis? Pastāstu par saviem sasniegumiem privātajā dzīvē, blogu rakstīšanā un par to, ka esmu labi mācījies. Nākošajā dienā satiekamies, un es kļūstu par ārštata žurnālistu. Saņemu darba telefonu. Varu tulkot interesantus rakstus no interneta, jautāt slavenību viedokli, vai arī meklēt šokējošas ziņas par sabiedrības eliti. Jo lasītāks raksts, jo vairāk par to maksās.  Atnācis mājās mēģinu tulkošanas darbus no joku portāla cracked.com. Dzeru kafiju, tulkoju un zvana darba telefons. Svešs numurs. Es satraucies skatos, cik svešs tas ir un riskēju celt. ( ... ) (5 Comments | Comment on this)
4:59p	Vai viegli būt dzeltenajam žurnālistam? ( Cover Story ) (37 Comments | Comment on this)
5:33p	Vai viegli būt hiphopa zvaigznei? Šai tēmai jāpieiet uzmanīgi un piesardzīgi. Tā ātri atbildēt „ir viegli” vai „oi, grūti”, tas būtu sasteigti. Tā kā kopš aizpagājušās nedēļas esmu pietiekami veca, lai būtu vieda, atgādināšu Gustavo teikto par tēmu: Un ir tik daudz sasteigtu spriedumu, Kas kaut kā izgaist ar briedumu, Bet arī tas neliecina par viedumu. Tātad – nesasteigsim! Nesaki “Hop!”, pirms neesi pateicis “Hip!”. Gustiņš saka: Jo reti kurš saprast spēs, Ka tu vari man nedot ēst, Tik ļauj man sacerēt, rakstīt, dzēst Un atkal rakstīt, Ar pirkstu bungmašīnā bakstīt, Līdz uzmetās tulznas. Tu tak’ zini, ka esmu tāds. Skaļi bļauju visu, kas man ir aiz ādas, Dzīvot mācu. Tu tak’ zini, kas esmu tāds. Kā sniegs uz galvas bladāc, Tiklīdz kā tu hujņu sāc. Nu ko – „tulznas” un „uz galvas bladāc”. Latviešiem tā lieta laikam notiek sāpīgi. Taču jāanalizē būtu tipiskāki gadījumi - pārsvarā hip hop stāri ir nēģerpuikas. Tātad mēs nonākam pie jautājuma „Vai viegli būt nēģerpuikam? „ Jautājums nu jau kļūst tāds, kuram var piesiet rasismu un seksismu... Kaut gan, ja nu mēs tomēr uzdrošināmies un iemetam googlē jautājumu „is it easy to be nigga,” tad pārsvarā rezultātos manāma frāze „Be easy nigga.” Ko tas nozīmē – be easy kā parasti, vai be easy, jo parasti nav easy? Skaidrības joprojām nav. Ir atrodami ari šādi viedokļi: IT IS VERY hard to be a nigga! (I have been trying all my life). No, I really don't wish to be a girl, but I must confess that I often envy girls. You see, a girl don't experience the pressures that we niggas go through just to fit in. A nigga has to constantly prove that he is a real nigga, and almost everything we do is used to either confirm our masculinity or bring it into question. A girl in a crowded room is asked if she has a boyfriend. "No I dont, niggas is nothing, but trouble! I don't have use for one ," she replies. And she is greeted with a chorus of approval, and nods of understanding. Imagine a nigga declaring publicly that he has no use for a girl! The cops would have to rescue him. 2pac gan saka, ka viņam patīk: I love being a nigga http://www.youtube.com/watch?v=8DjiMLrbXGQ Jautājums ir sarežģīts un 20 000 zīmēs diezin vai pie galīgas atbildes var nonākt. Punkts. Vai arī komats. (Comment on this)
6:14p	Vai viegli būt aifona sektantam? Vai viegli būt aifona sektantam? Atkāpe: Interesanti, cik daudzi savos propelleros uz 1/8 fināla kārtas jautājumu sniegs atbildi ar "jā" / "nē", un cik daudzi piesiesies, ka jautājums ar "vai" ir slēgtā tipa jautājums? --- Es aifona sektantus dalītu divās daļās. 1. kategorija. Tie, kam ir sava domāšana. 2. kategorija. Tie, kam ir tendence savā domāšanā pakļauties svešam uzskatam. Es neteikšu, ka tas ir viegli vai grūti vispār, bet es jums teikšu tā - tas STĀV atkarīgs no tā, pie kuras grupas STĀV konkrētais gadījums. Lūk, paSTĀV varianti. Bet tikai vēl piebildīšu, ka gan 1., gan 2. kategorijas cilvēkiem vairumā gadījumu ir savas dziņas, tieksmes, vājības, nepilnvērtības, vēlmes, utt. Vārdu sakot, nav jau roboti, kuram pie vienas vietas, vai tur skaista sieviete vai izskatīgs vīrietis viņam spaida pogas, vai tur cits robots mehāniski kaut ko izpilda. Lūk, uzskatu, ka būt par aifona sektantu grūti ir tiem cilvēkiem, kam ir sava domāšana, bet cilvēciskās vājības viņiem liek būt sektantiem. Viņi apzinās, cik tas ir debīli, bet nespēj pret to neko darīt. Kam ir tendence pakļauties svešam uzskatam, tiem varētu stāvēt vieglāk, jo darīt, kā ir teicis kāds cits - tas tādiem varētu būt reāls kaifs. Respektīvi, katram ir savas nepilnvērtības, bet šiem cilvēkiem nepilnvērtības pārsniedz normu. Vai nu vēl nav izauguši, vai jau ir norietējuši, vai vienkārši tas nav viņiem, lai sasniegtu savu līmeni. /// Slavinājums tiem, kas dzenas pēc panākumiem, otrajā plānā atstājot visu pārējo (kontekstā ar augsta līmeņa sasniegšanu). /// --- Tātad visā visumā būt par aifona sektantu nav viegli, jo 1) tas ir bezjēdzīgi, 2) tam nav jēgas. Tas ir tāpat kā ateisti. Pielūgs jebko, kas nav Dievs. Nu un? Tomēr kaut kas snobisks tajā aifonā ir. Es personīgi pazīstu tikai vienu cilvēku, kuram no domas par aifonu jau kļūst miklas biksiņas (tas jau nekas, ka vīriešu dzimuma cilvēks...) Nu, īsti normāls viņš nav, bet šad un tad tīri interesanti ar viņu komunicēt. Reizēs, kad gribas nesaturīgu, trulu komunikāciju par beztēmu,vienkārši domu atslogošanai. (1 Comment | Comment on this)
7:03p	Mu de Hastello spozme un posts 1947. gada 10. aprīlī Mu de Hastello nogalināja savu pirmo upuri — Žizeli Leoni. Slepkavība notika Higuera parkā pie strūklakas, kur Mu de Hastello, dodoties ikdienas gaitās, mēdza iemest pa monētai, tādā veidā apmierinot savas tieksmes pēc varas. Tajā, Žizelei liktenīgajā, dienā Mu de Hastello kabatā neatrada nevienu monētu, kas rezultējās drūmā iznākumā. 1947. gada 11. aprīlī sakropļoto Žizeles ķermeni atrada parka uzraugs. Kartotēkā atrastais uzrauga iesniegums liecina, ka no upura ķermeņa esot atdalītas kājas, kuras diemžēl tā arī neizdevās atrast, bet pārējais ķermenis bija guvis neskaitāmas sistas brūces, kuru dēļ praktiski neiespējami bija izšķirt upura dzimumu. Pirmā slepkavība nobiedēja Mu de Hastello, un desmit gadus viņš nevienu nenogalināja. Viņš pat nomainīja ikdienas maršrutu, lai vairs nebūtu jāiet caur Higuera parku, taču, lai apmierinātu savu tieksmi pēc absolūtas varas, jauno maršrutu viņš ieplānoja caur Havjera kvartālu, kur izvietojās pilsētas biznesa kvartāls ar mākslīgo dīķi. Tur arī norisinājās viņa nākamais uzbrukums. 1957. gada 10. aprīlī, pēc Bibbini picērijas apmeklējuma, kur Mu de Hastello ikdienā ieturēja vakariņas, viņš kā ierasts devās mājās, taču, nonācis pie Havjera kvartāla dīķa, Mu secināja, ka pēdējo sīknaudu, par nelaimi Penelopei Melisendai, atstājis kā dzeramnaudu viesmīlim. Nākamajā dienā Melisendas līķi atrada apkopēja, uzkopjot dīķim līdzās esošo biroju ēkas vestibilu. No dažādiem avotiem iegūtā informācija liecina, ka otrā upura līķis neesot bijis izkropļots tik ļoti kā pirmā. Šoreiz uzbrukums noticis profesionālāk. Penelope bija mirusi pēc sitiena ar trulu priekšmetu pa galvu, taču upurim ir tikušas izdurtas acis, vien nav zināms pirms vai pēc uzbrukuma. Seksuāla rakstura uzbrukuma pēdas netika konstatētas. Šīs slepkavības, un to nejaušais desmit gadu intervāls, izmainīja Mu de Hastello psihi. Mu saprata, ka slepkavība reizi desmit gados pietiekami apmierina viņa kāri pēc absolūtas varas, un krietni ietaupa finansiālos līdzekļus, kurus diendienā burtiski izsvieda gaisā. 1967. gada 11. aprīlī, Topetes koledžas fizkultūras pasniedzējs Kleitons Feilers, paslēptu aiz matraču kaudzes, atrada nākamo Mu de Hastello upuri — Morganu Hekati. Par uzbrukuma plānošanas nopietnību liecināja fakts, ka līķim nebija vardarbības pēdas — no tā, visticamāk, ar šļirces palīdzību, tika izsūkts viss dzīvības šķidrums. Morgana Hekata ķermenis bija izsūkts pilnīgi sauss. Neviens nevar pateikt to, cik ilgi būtu turpinājusies šo zvērīgo slepkavību sērija, ja vien 1977. gada 7. aprīlī Mu de Hastello mūžs nebūtu aprāvies Vavras upes publiskajā peldētavā. Viņa personiskajās mantās tika atrasta rūpīgi vesta dienasgrāmata, kurā bija skrupulozi aprakstīta katra no trim mušu slepkavībām. Tāpat šajās piezīmēs varēja atrast izzīmētu karti ar potenciālā upura paslēpšanas vietu un paredzamo knišļa slepkavības scenāriju. Mu de Hastello tika apglabāts Kostka kapsētā, kuras vietā pēc desmit gadiem tika uzbūvēts Milagro lidostas lidlauks. (Comment on this)

<< Previous Day

2010/11/09 [Calendar]

Next Day >>