10:45 am - #2 svētdiena Nr. 3
vakar bijām pie Mis. ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tante un gāja mums kā pa lauku kazām.
Kā jau iepriekšējā raportā redzams galdi lūza no labumu svara.
Ceļš - sazvanījos ar kompanjoniem, secināju, ka vilcienu saraksts nav mainīts un lai gan kājas tik vieglas, bet tomēr neness saņēmos un devos uz kārtējo izēšanos. Vilcienā mani jau gaidīja pārītis cīņu biedru, ar kuriem tad jautri tērgājot aizvizinājāmies no maniem laukiem līdz tuvējai lielpilsētai ar dižo SuperNeto vārtu vietā.
tante tik ļoti bij steigusies mūs uzņemt savā siltajā ligzdā, ka krituse un zilumu iemantojusi. Jāteic visnotaļ traumatisks sākums. Un tad bija mūsu kārta meklet validolu un ķert pie sirds, jo... galds bij klāts labākajās latviešu ķēķa tradīcijās un knapi spēja nest ēdmaņu smagumu.
Kamēr tante turpināja cept, jaukt un šmorēt, lai izvērtērtu savas iespējas patērēt piedāvāto nosvērāmies un samērījāmies. (secinājums vai nu pasu galdā ir nepareizs metramērs vai arī esmu ataugusi atpakaļ, bet tas cipariņš kas man dokumentā ierakstīts neatbilst īstenībai)
Aukstais galds - gardi, bet bezgala par daudz aiz kam grūti noķert kādu garšu buķeti pietiekami individuāli. Šlesara pirksti no abi rokām (nez ar ko ta viņš tagadiņ pats dakšiņu turēs), man laikam labāk garšoja variants ar panētu vistu no āra. Aspikas tādas un šitādas, eleganti. Un bumbuļacis ņamma, ņamma, ņamma. Varbūt varēja kādu mērcīti, lai labāk slīd uz leju, bet nu labi sausumu veldzējām alkogoļā.
Zupiņa - sātīga, bet man kā sāls neēdājam par sāļu, kaut saprotu, ka tās ir dziļi manas individuālās problēmas. Un ar šo arī varam teikt, ka punči pilni un varētu iet mājās snaust, bet nikā Tante ierosināja mīklas minēt, pati gan strauji no pasākuma notinās kēķa virzienā tā nu mēs izklaidējām sevi kā mācējām līgani pārslīdot no bērnišķās mīklu tēmas uz halucogēnajām sēnītēm un zaļajām pankūciņām (ja jau gastronomija, tad gastronomija)
Tantes klātneesme vanagojās ar pamatēdienu zirņos sēdošu Pildītu oligarhu. Ļoti gards! ja nebūtu iepriekš jau tik daudz ēsts būtu vēl labāk. Mīnuss - sāls un līdz ar to netipiski sāļie dārzeņi, tā teikt šajā jomā ir kur augt.Bet citādi, varbūt ar citām piedevām, kalmāru labprāt ēst citreiz atkal. Un te nu mēs klāt dabonam brīnum gardu Majito un ne vienu vien, kā jāatzīmē.
Uz daža laba specpasūtījumu tikām arī pie deserta. Man kā saldummīlim, tas šķita burvīgs, maigs un glāsmains. Receptīti studijā lūdzu.
Vilcienu (plānoto) protams ka mēs nokavējām, tādejādi neatlika nekas cits kā turpināt svinēt dzīvi, ieraudzīt debešos četras Venēras, smiet un diet līdz nespēkam.
Lai vakars nekļūtu pārlieku viegli gaistošs mums tika izsniegtas arī surprise brokastu kastītes ar dažādiem labumiem. Un tā viegli erebuš tad nu beidzot tikam palaisti māju virzienā. Tagadiņ šņakstinu tīģergarneli un turpinu slavēt saiminīci!