|
Jan. 19th, 2011|06:57 pm |
Man liekas, ka Ulmanis ne ar vienu īsti "nečupojās" un tur arī bija visa mūsu pirmās valsts traģēdija. Proti, būtu mums bijuši labi starptautiskie sakari, valsts nebūtu tik vienkārši tikusi pārdalīta starp divām lielvalstīm.
Pat ar kaimiņvalstīm bija draņķīgas attiecības.
kad valsts politiķi atklāja, ka ir uguns pakulās tad nu mēģināja kaut ko pa roku galam grābt un glābt, bet bija par vēlu.
Vienīgā čupošanās reāli notika "apstākļu sakritības pēc":
1) Vispirms ar igauņiem - līdz viņiem nebija tikuši lielinieki (lasi - Latviešu sarkanie strēlnieki, kas Ulmaņlatvijas vietā gribēja te ieviest Stučkas Latviju) tapēc viņi varēja mums "aizdot" palīdzēt, jo mērķis bija līdzīgs.
2) Pēc tam ar poļiem, bet poļus mēs piečakarējām - poļi gribēja iet tālāk pret maskavu, bet latvieši izdomāja apstāties. Daugavpili latviešiem atbrīvoja poļu tanki. Bet miera līgumumu poļi ar krieviem noslēdza Rīgā.
3) Pa vidam mums mistiskā kārtā palīdzēja briti. Ko viņi te bija pazaudējuši - nezinu, bet viņiem kaut kāds funktieris te bija un Ulmani atbalstīja.
4) Ar ASV Ulmani šķiet saistīja tas, ka viņš bija tur mācījies un iespējams tur iniciēts kādā masonu ložā. Nav brīnums, ka mācēja turēties pie varas - bija guvis attiecīgo izglītību.
Ar leišiem mums bija sliktas attiecības - Leiši paši bija sākuši klapēties ar poļiem. Latvieši šo brīdi izmantoja lai spēlētu "mērnieku laikus" teritorijās, kuras leiši uzskatīja par savām ziemeļu teritorijām. Nācās vēlāk diplomātiski atpirkties leišiem atdāvinot kuršu jomu. Vai tas uzlaboja attiecības? Nezinu.
"Tautu savienībā" mūs uzņēma, bet kāda jēga bij no viņas, to visi zinam ....
"Ņe čital no mņeņije imeju" :) |
|