|
Oct. 26th, 2010|05:34 pm |
Vēl viens apgalvojums, kas balstās uz implikāciju, ka laika sprīdis starp brīdi, kad atklājās, ka sievietes tuvumā ir nikns gulbis un brīdi, kad viņa varēja tikt no tā gulbja projām, bija pietiekami ilgs. Nekāda pamata to apgalvot.
Iedomājies sevi sievietes vietā - tu mierīgi, neko nenojauzdama, peldies ezerā, piepeldi tā tuvāk niedru pudurim un izrādās, ka gulbim tur ir ligzda un viņš dusmīgs metas tev virsū. Tu izbīlī centies peldēt prom (nezinu, cik ātri var peldēt sieviete pēdējā grūtniecības mēnesī, bet pieļauju, ka neliela aizkavēšanās varētu būt), palīgā steidzas turpat ūdenī esošais vīrs, lai tevi (un topošo bērnu) aizstāvētu no dusmīgā putna, gulbis viņam iesit pa galvu un vīrs noslīkst. Viss notiek pāris minūšu laikā.
Vai tā tiešām būtu uzskatāma par apzinātu nevērību pret apstākļiem?
Es nesaku, ka tieši tā notika (neviens no mums tur nebija klāt), bet norādu, ka arguments "viņi dumji, paši vainīgi" ir nepamatots. |
|