?

Vai labākakais (drošākais) nav abpusēji patiesas cieņas/nicinājuma pilna iemīlēšanās? Varbūt pretējā gadījumā mīlestība var pāraugt cieņā/nicinājumā, nevis abas apvienoties? tojestj labākais (drošākais?) ir iemīlēties jau labi pazīstamos cilvēkos? nezinu kā man patīk šādi secinājumi :/.

Vienīgajam jautājumam, lai iekļūtu paradīzē, jābūt: „Tu dzīvoji pilnā saskaņā ar savu sirdsapziņu?”

Nu jau aizvakardienas zāles vakara centrālā atziņa: pie Ķeguma vajag izveidot 20x20 kilometru tuksnesi. Divi putni ar vienu akmeni: ij ideāla tripu vieta, ij Ķeguma tūrisma industrijai papildus ienākumi. Atliek tikai doties uz izvēlēto vietu un sākt apbērt to ar smiltīm. Ja ieradīsies policija, pietiks aizrādīt, ka TUKSNESĪ DARBOJAS CITI LIKUMI!

patiesībā es nekad neesmu varējis saprast literatūras un matemātikas pretnostatīšanu. vēl jo vairāk literatūras celšanu pāri matemātikai kā "cēlāku" nodarbošanos.

tiesa, iespējams tā domāju tāpēc, ka sevi uzskatu par matemātiķi, kurš iemācījies +/- labi rakstīt. es rakstu nevis literatūru, bet matemātiku.

baltie var spēlēt blūzu - ja dziesmu tēma ir nauda.

un lieta patiesībā nav rasē, bet gan dzīves pieredzē un vēstures bagāžā. latviešiem otrā ir pārāk īsa, lai būtu kas cits kā vēlme pēc metāla, ne blūza.

latvijā blūzu moš varētu spēlēt krievu bomži, ja viņi to prastu un gribētu darīt.

jā, un kondīcijas apdeits: vēl viens vaporizera bowls ar šņagu izpīpēts un tagad skatos visualizeri un domāju par blūzu.

un izdomāju, ka emo varētu būtu blūzu tikai tādā gadījumā, ja apdziedātais, kas zudis, būtu nevis viena zaudētā lieta, bet gan pēdējā palikusī zaudētā lieta. bet tā nav, tāpēc stuffs ir emo, ne blūzs (piebilde: emo šeit domāts strikti kā muzikālā žanra apzīmējums, jo es sapratu, ka ne sūda nezinu un negribu zināt par emo subkultūru - taču ar mūzikas žanra skanējumu vismaz attāli esmu pazīstams).

un tāpēc arī blūzs patiesībā ir sasodīti skaists - jo mūzika viņiem bija vienīgais skaistais un bija jācenšas, lai būtu pēc iespējas skaistāka.


tas attiecas uz jebkādu mākslu - lai tā būtu patiesi skaista, māksliniekam būtu tā jāuztver par vienīgo skaisto lietu dzīvē. tas pats attiecas arī uz pārējām dzīves jomām, btw.

jebatj, no tā laikam izriet, ka b.b.kings laikam nav spējis runāt ne ar ko citu kā ģitāru - tā viņa rokās patiešām izklausās pēc cilvēka vienīgā drauga. (efektu vēl pastiprina fakts, ka viņš pastāvīgi neslēpjot pļāpā ar ģitāru)

blūzs man ir nedejojamākā mūzika, kāda vien iespējama.

bugijs ir blūzīgākais blūzs. nekas nevar būt blūzīgāks kā džeks ar paštaisītu ģitāru, kurš bliež vienu akordu un ritmu piesit ar kāju.

tumšādainie blūza meldiņus un vārdus cits no cita aizņēmās tāpēc, ka tiem būtībā nebija nozīmes - it's all in the soul. 60.tajos un 70.tajos baltie "aizņēmās" viņu melodijas un vārdus tāpēc, ka paši nespētu neko labāku uzrakstīt. lai gan viņiem šķita, ka tādējādi "pagodina nēģerus", viņi to izjuta kā kārtējo zādzību saprotot, ka aizņemšanās iemesli ir pavisam citi kā pierasts. un to nesaprot cilvēki, kas led zeppelin rīcību attaisno ar vārdiem "well, melnie to pašu darīja jau n-tās desmitgades". tas bija pavisam savādāk.

beidzot sapratu gan to, kāpēc Džons Lī Hūkers "One Bourbon, One Scotch, One Beer" pēdējā vārda vietā dzied "bill" gan arī to, kāpēc dziesmai ir bravūrīgs noskaņojums. jā, abi ir saistīti.

un fakts, ka blūzmeņiem patika zāle apliecina vismaz to, ka zāle nepadara cilvēkus sliktākus. vai labākus - tas ir cits jautājums. taču savādākus noteikti.

blues is not about playing beautifully but being beautiful.

btw, es neizprotu blūzu - tikai apbrīnoju to. tieši šo iemeslu dēļ. un tieši tāpēc, ka neizprotu.

man blūzs labāk par repu idejiski patīk tāpēc, ka pat īstie reperi galvenokārt cenšas pašapliecināties, cenšas pārvarēt mazvērtības kompleksus, kas neizbēgami radušies gadsimtu verdzības dēļ. a blūzmeņiem tas bija pofig.

hmm... moš kantrī ir balto cilvēku blūzs.

jap. "Why Me Lord?" perfekti raksturo laba baltā cilvēka dvēseli. tāpat kā "Peace Lovin' Man" - laba melnā cilvēka dvēseli.

"krievvalodīgo" un latviešu attiecības un ar to saistītās personību attīstības iezīmes ir ļoti līdzīgas (ja ne identiskas) tumšādaino un gaišādaino attiecībām 60.-to gadu Amerikā.

bāc, kā zāle tomēr iedarbojas. pirms pusstundas biju saprātīgs, inteliģents (cerams) cilvēks, a tagad guļu g ultā un graužu austiņu vadu.

Brīdinājums: Bītlu "LOVE" pie zāles nav tik labs kā varētu šķist skaidrā. sīkie papildinājumi ir labi (vai pat izcili), taču, kad dziesmā ielien lielāks fragments no citas, rodas sajūta, ka čo to ņe tak. un izklausās pasūdīgi.

tas tāpēc, ka bītliem viss jau bija savās vietās.

Fakti: sāku ar trim vaporizera dūmiem Venoma šņagas

Secinājums: lai kā to negribētu atzīt, es (vismaz narkotiku ziņā) esmu nostājies uz hipiju ceļa. tas ir neizbēgams. cilvēce nemainās. un droši vien liela daļa no viņiem negribēja iet uz to ceļu. bet nespēja atturēties. tas mani nebeidz biedēt. un tāpēc ticu, ka neaiziešu uz turieni. es esmu šeit.

edits: ievilku vēl divus. t.i., vairāk kā parasti. daļēji tāpēc, ka iepriekšējie divi bija sīki, daļēji tāpēc, ka šī ir pirmā reize gada laikā, kad pīpēju ar dziļumā paslēptu vēlmi prosta apdolbīties.