Members

lasīju sava bdarba vadītājas un recenzenta komentārus, kuros viņi abi visu laiku piemin, ka mana darba lielākais un spēcīgākais pluss ir tas, ka tas ir pilnīgi oriģināls darbs (jo nav tādas nozares, vismaz pagaidām, kā mūzikas videoklipu studijas) un ka vispār es esmu superīga, jo daru lietas ārpus rāmjiem etc etc. tā kā man ir ceturtdien jāprezentē savs darbs, es šobrīd lauzu galvu par to, kā lai mierīgā balsī un pārliecinošā tonī visiem pasaku, ka esmu ļoti oriģināla, nenormāli gudra un tāpēc ļoti kruta, tai pašā laikā neizklausoties pārāk ironiska.

precīzi pēc nedēļas, Līgas vakarā plxt. 23:59:59, šim Jānītim un viņa Līgaviņai beigsies aizturētais sods. techniski jau vēl ir iespējams šīs heptadiēzes laikā savārīt ziepes un atsēdēt savu strēķīti Stabiņas vārdā nosauktajā karcerī, taču līdz tam vēl tik daudz jānovirpo, ka ziepēm var neatlikt laika. lūk, arī šovakar, tā vietā, lai, tērpies Mijas kleitiņā bez apakšveļas, morāli un antropōsūfistiski korumpētu jauno paaudzi, es bīdu pa ekrānu peli un lētas ķīniešu fiņķikļuškas. par šādiem sūdiem, redz, cietumā neliek. lai gan vajadzētu. [not]
vienīgais prieks un ausuraugs šovakar ir Marka Stīvensa audiōgrāmata Adventures in Legal Land, jo lasīt jau arī nav laika. ja kādam ir, tad pēdēeffčiks guļ šaiten.

Total Information Awareness, Thanks In Advance

Wired pirms 11 gadiem

17:24 Zināms, kad izsludinās konkursu uz NLO valdes locekļu amatiem

sēras, sēras, mana tēva sēras,
manas mātes sēras, piedodiet,
ka nav iekšā nemitīgi sērot,
gribas tikai dzert un vērot
un diet

spriežot pēc manas uzvedības pēdējās divās nedēļās, yolo ir kļuvis par manu moto.

vakar, piemēram, bija dormfest: tāds kā festivāls kojās, mums ir milzīgs pagalms vienas ēkas aizmugurē, un tad tur vakar sākām iedzert no četriem pēcpusdienā līdz diezgan vēlu. bija direktore, bija pasniedzēji, bija mana bdarba vadītāja ar bērniem un vīru, bija visādi cilvēki un studenti, un viss bija jauki un mīlīgi, tādas pirms-promdošanās trīsas un smeldzīte. bet tagad ir jādziedē galva, jāmācās un jākrāmē mantas. pārāk daudz lietu un plānu, pārāk maz laika, un pārāk daudz stulbu lietu un izvēļu.

nezinu, cik daudzi te mēdz parakstīt visādas ēpetīcijas. atzīšos, es savā plebejiskajā karstgalvībā reizēm paklikšķinos apakš uzsaukumiem atbrīvot Williju vai atlaist Zaimu, ar mānīgiem rezultātiem.
šorīt AVAZā parakstījos zem prasījuma Barijam Sutōrō aka Barakam Obamai par tiesisku attieksmi pret Catch-22 tēlu Edvardu Snoudenu (kā vispār latviski sauc tos korporatīvās ierēdniecības Tālavas taurētājus [whistleblowerus]? šorīt man niez mēle lietot vārdu ’trauksmētājs’).
izskatās, ka ar patreizējiem tempiem savākt ļimōns parakstsus izdosies pagalam ātri.

• intervija ar Edvardu
• intervija ar citu trauksmētāju, Bilu Binniju
• CorbertReport politinformācija

vakar sapnī pieredzēju, ka smukkaimiņam bija eksorcisms, šonakt sapņoju par draugiem, kas kļuvuši par zombijiem.
in other news, katru rītu uztaisu smoothie, katru vakaru nodomāju, ka vajadzētu biežāk iet uz trenažieru zāli, un katru dienu iekavēju arvien vairāk un vairāk epastus, kurus it kā vajadzētu nosūtīt pēc iespējas ātrāk.

un vienīgais, par ko es spēju tagad satraukties, ir tas, ka joprojām nav izlaiduma kleitas. pff.

Visu atpakaļceļu no Berlīnes nespēju atrast nevienu iemeslu, kāpēc paklausīgi kravāju somas, kāpju transportos un braucu no turienes mājup, nevis piesakos darbā dajebkādā bārā vai hostelī un nepalieku tur forever vai vismaz visu vasaru. Atgriezusies atradu vismaz vienu iemeslu - ā pareizi, Soņa.

nē, nu vispār jau dzīve, kurā katru vakaru es dzeru vīnu ar skaistiem un jaukiem puisīšiem un viņi man māca dzīvot, ir ļoti laba.

gribu izvēdināt galvu, pārāk daudz sūdu sakrājies, neko vairs nesaprotu, un nekas nav skaidrs.

katru rītu pamostos un iedomājos, cik forši būtu, ja tagad būtu rīgā, ietu iedzert vēsu alu kādā pagrīdē, dejotu pa ielām un brauktu uz pludmali, drošvien aizbrauktu pie vecmammas, jo tik sen neesmu tur bijusi, apciemotu radus un sen nesatiktus draugus. iespējams, tādas māju lomkas tāpēc, ka pārāk liela putra, man joprojām ir tas muļķa ledusskapis istabas vidū, joprojām nav ne jausmas, kur dzīvot, bet šodien, tāpat kā otrdien, būs 6 stundas nīderlandiešu valodas lekciju, es jau sāku runāt ar džekiem tabakas veikalos tikai tāpēc, ka esmu pieradusi runāt, un pamazām, palēnām man šī valoda sāk jocīgi patikt.

bet nu tā, palēnām. pārdošu ledusskapi, pārdošu mēbeles, jau saliku promdodamās drēbes atsevišķos maisiņos. beidzot ir silts, var vilkt skaistas kleitas, tā mierīgi.

smagas virpošanas apstākļos nekas tā neuzmundrina kā Gattō uz palmu fōna