(no subject)
« previous entry | next entry »
Feb. 10th, 2008 | 09:03 pm
posted by: peacemaker in vaards_zaalei
baltie var spēlēt blūzu - ja dziesmu tēma ir nauda.
un lieta patiesībā nav rasē, bet gan dzīves pieredzē un vēstures bagāžā. latviešiem otrā ir pārāk īsa, lai būtu kas cits kā vēlme pēc metāla, ne blūza.
latvijā blūzu moš varētu spēlēt krievu bomži, ja viņi to prastu un gribētu darīt.
jā, un kondīcijas apdeits: vēl viens vaporizera bowls ar šņagu izpīpēts un tagad skatos visualizeri un domāju par blūzu.
un izdomāju, ka emo varētu būtu blūzu tikai tādā gadījumā, ja apdziedātais, kas zudis, būtu nevis viena zaudētā lieta, bet gan pēdējā palikusī zaudētā lieta. bet tā nav, tāpēc stuffs ir emo, ne blūzs (piebilde: emo šeit domāts strikti kā muzikālā žanra apzīmējums, jo es sapratu, ka ne sūda nezinu un negribu zināt par emo subkultūru - taču ar mūzikas žanra skanējumu vismaz attāli esmu pazīstams).
un tāpēc arī blūzs patiesībā ir sasodīti skaists - jo mūzika viņiem bija vienīgais skaistais un bija jācenšas, lai būtu pēc iespējas skaistāka.
tas attiecas uz jebkādu mākslu - lai tā būtu patiesi skaista, māksliniekam būtu tā jāuztver par vienīgo skaisto lietu dzīvē. tas pats attiecas arī uz pārējām dzīves jomām, btw.
jebatj, no tā laikam izriet, ka b.b.kings laikam nav spējis runāt ne ar ko citu kā ģitāru - tā viņa rokās patiešām izklausās pēc cilvēka vienīgā drauga. (efektu vēl pastiprina fakts, ka viņš pastāvīgi neslēpjot pļāpā ar ģitāru)
blūzs man ir nedejojamākā mūzika, kāda vien iespējama.
bugijs ir blūzīgākais blūzs. nekas nevar būt blūzīgāks kā džeks ar paštaisītu ģitāru, kurš bliež vienu akordu un ritmu piesit ar kāju.
tumšādainie blūza meldiņus un vārdus cits no cita aizņēmās tāpēc, ka tiem būtībā nebija nozīmes - it's all in the soul. 60.tajos un 70.tajos baltie "aizņēmās" viņu melodijas un vārdus tāpēc, ka paši nespētu neko labāku uzrakstīt. lai gan viņiem šķita, ka tādējādi "pagodina nēģerus", viņi to izjuta kā kārtējo zādzību saprotot, ka aizņemšanās iemesli ir pavisam citi kā pierasts. un to nesaprot cilvēki, kas led zeppelin rīcību attaisno ar vārdiem "well, melnie to pašu darīja jau n-tās desmitgades". tas bija pavisam savādāk.
beidzot sapratu gan to, kāpēc Džons Lī Hūkers "One Bourbon, One Scotch, One Beer" pēdējā vārda vietā dzied "bill" gan arī to, kāpēc dziesmai ir bravūrīgs noskaņojums. jā, abi ir saistīti.
un fakts, ka blūzmeņiem patika zāle apliecina vismaz to, ka zāle nepadara cilvēkus sliktākus. vai labākus - tas ir cits jautājums. taču savādākus noteikti.
blues is not about playing beautifully but being beautiful.
btw, es neizprotu blūzu - tikai apbrīnoju to. tieši šo iemeslu dēļ. un tieši tāpēc, ka neizprotu.
man blūzs labāk par repu idejiski patīk tāpēc, ka pat īstie reperi galvenokārt cenšas pašapliecināties, cenšas pārvarēt mazvērtības kompleksus, kas neizbēgami radušies gadsimtu verdzības dēļ. a blūzmeņiem tas bija pofig.
hmm... moš kantrī ir balto cilvēku blūzs.
jap. "Why Me Lord?" perfekti raksturo laba baltā cilvēka dvēseli. tāpat kā "Peace Lovin' Man" - laba melnā cilvēka dvēseli.
un lieta patiesībā nav rasē, bet gan dzīves pieredzē un vēstures bagāžā. latviešiem otrā ir pārāk īsa, lai būtu kas cits kā vēlme pēc metāla, ne blūza.
latvijā blūzu moš varētu spēlēt krievu bomži, ja viņi to prastu un gribētu darīt.
jā, un kondīcijas apdeits: vēl viens vaporizera bowls ar šņagu izpīpēts un tagad skatos visualizeri un domāju par blūzu.
un izdomāju, ka emo varētu būtu blūzu tikai tādā gadījumā, ja apdziedātais, kas zudis, būtu nevis viena zaudētā lieta, bet gan pēdējā palikusī zaudētā lieta. bet tā nav, tāpēc stuffs ir emo, ne blūzs (piebilde: emo šeit domāts strikti kā muzikālā žanra apzīmējums, jo es sapratu, ka ne sūda nezinu un negribu zināt par emo subkultūru - taču ar mūzikas žanra skanējumu vismaz attāli esmu pazīstams).
un tāpēc arī blūzs patiesībā ir sasodīti skaists - jo mūzika viņiem bija vienīgais skaistais un bija jācenšas, lai būtu pēc iespējas skaistāka.
tas attiecas uz jebkādu mākslu - lai tā būtu patiesi skaista, māksliniekam būtu tā jāuztver par vienīgo skaisto lietu dzīvē. tas pats attiecas arī uz pārējām dzīves jomām, btw.
jebatj, no tā laikam izriet, ka b.b.kings laikam nav spējis runāt ne ar ko citu kā ģitāru - tā viņa rokās patiešām izklausās pēc cilvēka vienīgā drauga. (efektu vēl pastiprina fakts, ka viņš pastāvīgi neslēpjot pļāpā ar ģitāru)
blūzs man ir nedejojamākā mūzika, kāda vien iespējama.
bugijs ir blūzīgākais blūzs. nekas nevar būt blūzīgāks kā džeks ar paštaisītu ģitāru, kurš bliež vienu akordu un ritmu piesit ar kāju.
tumšādainie blūza meldiņus un vārdus cits no cita aizņēmās tāpēc, ka tiem būtībā nebija nozīmes - it's all in the soul. 60.tajos un 70.tajos baltie "aizņēmās" viņu melodijas un vārdus tāpēc, ka paši nespētu neko labāku uzrakstīt. lai gan viņiem šķita, ka tādējādi "pagodina nēģerus", viņi to izjuta kā kārtējo zādzību saprotot, ka aizņemšanās iemesli ir pavisam citi kā pierasts. un to nesaprot cilvēki, kas led zeppelin rīcību attaisno ar vārdiem "well, melnie to pašu darīja jau n-tās desmitgades". tas bija pavisam savādāk.
beidzot sapratu gan to, kāpēc Džons Lī Hūkers "One Bourbon, One Scotch, One Beer" pēdējā vārda vietā dzied "bill" gan arī to, kāpēc dziesmai ir bravūrīgs noskaņojums. jā, abi ir saistīti.
un fakts, ka blūzmeņiem patika zāle apliecina vismaz to, ka zāle nepadara cilvēkus sliktākus. vai labākus - tas ir cits jautājums. taču savādākus noteikti.
blues is not about playing beautifully but being beautiful.
btw, es neizprotu blūzu - tikai apbrīnoju to. tieši šo iemeslu dēļ. un tieši tāpēc, ka neizprotu.
man blūzs labāk par repu idejiski patīk tāpēc, ka pat īstie reperi galvenokārt cenšas pašapliecināties, cenšas pārvarēt mazvērtības kompleksus, kas neizbēgami radušies gadsimtu verdzības dēļ. a blūzmeņiem tas bija pofig.
hmm... moš kantrī ir balto cilvēku blūzs.
jap. "Why Me Lord?" perfekti raksturo laba baltā cilvēka dvēseli. tāpat kā "Peace Lovin' Man" - laba melnā cilvēka dvēseli.