sapņojam

tati:

Ir beidzot uzradies laiks, lai atstāstītu savu divu dienu veco sapni, kuru es jau skatījos pa otram lāgam (nu, atkārtojas man viņi...). Tātad.
Silta, saulaina vasaras pievakare. Es ar kādu sievieti sēžu paugurā un malkoju tēju. Šis paugurs ir pietiekami liels. Viss nopļauts - viens vienīgs mauriņš visa paugura plašumā - skats vienreizējs. Sēžam mēs baltos krēslos pie balta galda baltos apģērbos un sajūta ir vienkārši ūbersuperīga. Miers. Pēkšņi pagriežos pa labi un skatos - uzradies ir liels banzīcas zvans un vīrietis, kurš taisās šo zvanu iezvanīt. Nodomāju pie sevis : "Ō, pirmo reizi mūžā redzēšu kā zvana zvans." Iezvanās pirmo reizi - skaļš un vibrējošs viss paliek. Iezvanās otro reizi, vibrācijas kļūst tik pēcīgas, ka viss no šī paugura krīt un ripo uz leju. Es savā baltajā ietērpā (kā arī visas klātesošās personas un priekšmeti) sākam ripot uz leju. Patīkami.