sapņojam

tati:

Kārtējais sapnis par manas miršanas tēmu.
Bija vasara, silta pievakare, es ar vellsviņzinkādām personām atpūtāmies dabā. Pēkšņi sadzirdu histēriskus cilvēku kliedzienus, dzirdu dobju skaņu. Paskatos debesīs, tur redzu mēnesi pa visām debesīm, kurš sistemātiski tuvojas - nevis krīt uzreiz virsū, bet tikai pietuvojas, pietuvojas, tādā veidā parādot vēl savus krāterus. Mēnesis tuvojas, es lūdzos pie sevis - tas ir tikai sapnis, tikai sapnis, tas nav pa īstam. Pēc kāda laika saprotu, ka situācija nemainās - mēnesis tuvojas ar savu dobjo skaņu. Tad manī iestājas miers un es zinu, ka šī nāve nebūs sāpīga. Mēness ir tieši centrēts mums virsū un tad, kad uzkritīs mums virsū, mēs to vairs nepamanīsim. Tad pēkšņi es attopos sarunu šovā [kautkas līdzīgs "Aina"]. Izrādās, ka tas ir bijis eksperiments par cilvēku psihi. Un tad es lamājos uz šova vadītāju un savās domās biju jau viņu nogalinājusi...