sveetaa_seeta:
Viņš ir bārdains vīrs, kurš gandrīz katru vakaru ienāk un ilgi sēž krodziņā, kam gar durvīm vakaros ļoti tuvu un ātri pabrauc tramvajs. Tās durvis ir ļoti bīstamas, ja pa tām izsperas sadusmojies apmeklētājs. Uz kādu apvainojies vai kāda aizvainots. Un tramvajs taču nezina, kad un kādā ātrumā kāds nāks... Kas nāk, tas beigts uz vietas - tramvajs aptur dusmas. Gan tam, kas nāca ārā, gan tam, kas palika pie galdiņa.
Bet Rainis tikai sēž un raksta. Tas nav tas Rainis, ko mēs zinām - sirms un plikgalvains. Politikā iejaukts, nāvei nolemts... 1929.gadā! Šis Rainis ir aptuveni trīsdesmit un piecus gadus vecs. Izskatās kā vecais Rainis tai vecumā. Viņš ilgi ir dzīvojis citur - netālu no benzīntanka, kur izkārtnē bija uzraksts "Degviela". Un citur rakstīt viņš nebūt nebija radis. Kad benzīntankos nomainījās uzraksti un parādījās Statoili, Lukoili un Viadas, Rainis palūdza vienu veco izkārtni "Degviela" un paņēma to līdzi uz krodziņu, kas atradās pavisam tuvu mājām. Gluži blakus. Tas labi, ka krodziņa saimnieki bija saprotoši ļaudis un ļāva viņam šo uzrakstu pielikt pie sienas. Lai būtu, kā ierasts, lai varētu turpinat rakstīt ar uzrakstu "Degviela" aiz muguras. Un Rainis turpināja rakstīt tikai tad, kad aizmugurē bija šis uzraksts "Degviela" un kad bija iedvesma. Pašlaik viņš varbūt kala plānus Zelta zirgam? Vai varbūt tieši otrādi - domāja par savu nākotnes cilvēka koncepciju? Šis Rainis dara visu to, ko vecais - tulko Faustu, kaļ plānus ķerties klāt kādam no Homēra eposiem, varbūt jau kuro reizi pārlasa Andreja Pumpura "Lāčplēsi"? Domā, ka kaut kādā brīdī taps arī luga "Uguns un nakts", vēlāk filma, varbūt rokopera? Atšķirība tāda, ka viņš tā arī nekļūs nevienam pazīstams, jo visu uzrakstīto sadedzinās krāsnī, ko vecajam Rainim liedza izdarīt kāda nejaušība, par ko vēsture klusē. Viņam vēlāk bija izdevīgi, ka to neviens neuzzina un Rainis nevienam arī nestāstīja.
Šovakar viņš ilgi nesēž - lēni pieceļas un iet. Rainim šovakar neviena rindiņa neiet no rokas. Rainis zina, ka viņš atnāks atkal rīt. Un varbūt kāds vēl piesēdīsies, patusēs ar viņu? Ko pajautās un kaut ko pastāstīs. Par nokusušo sniegu, varbūt pateiks priekšā, ka tas Antiņš? Tas, kurš Saulcerītei pakaļ jāja. Jau kuro reizi - atkal velti! Jo Saulcerīte tikai guļ un guļ. Un Rainis atkal sēž un domā. Par Spīdolu. Un varbūt mazliet Aspaziju piemin, kas citā krogā visiem liek domāt, ka viņa šeit sēž vienkārši tāpat? Un raksta to, kas nebūs vajadzīgs nevienam.
Būs vakars, kad pie Raiņa piesēdīsies iereibuši jaunieši un sāks viņu kaitināt. Atņems kladi, lasīs, smiesies, plēsīs lapas, dedzinās ar šķiltāvām un atkal smiesies. Rainis neko neteiks. Viņš zinās, ka pārējo sadedzinās pats.