sveetaa_seeta:
Pavasarīgā saule komplektā ar svētdienas pusrealitātes sajūtu un šalli ap kaklu, kas ieraduma pēc uzlikta, liek sajusties tā dīvaini. Patiesībā nevis dīvaini, bet sasaistīti. Nevis sasaistīti, bet kā ne tajā vietā un ne tajā laikā. Nezinu, vai citi jūtas tāpat. Labi, ka vēl cepuri neienāca prātā uzlikt, kāpjot ārā no mašīnas, kas Grīziņkalna rajonā tālāk braukt galīgi nevēlējās. Nācās tur to atstāt... Vieta nav no labajām. Skatos apkārt - iereibuši, bet šiverīgi cilvēki treniņtērtos, kuri neizprotamu iemeslu dēļ runā latviešu valodā ar akcentu. Ak jā, laikam galvenais no viņiem ir latvietis un tad tie pārējie viņam pieskaņojas. Pa priekšu iet lētas maukas paskata sieviete ar izteiktām narkotiku pēdām sejā un viņi no aizmugures kaut ko neartikulēti kliedz. Ir tāda sajūta, ka es viņiem nepatīku. Bet tas nekas - viņi man arī ne. Kabatā ir zemeņu košļenes. Tas glābj, bet uz laiku, līdz zemeņu garša pārtop pretīgā, lipīgā un drūposā gumijas masā, kas ķeras pie zobiem. Dirols. Kamēr nebija Latvijā uz katru stūra pieejamas košļenes, nemaz negadījās tik bieži kādā krogā, ar rokām taustoties zem galda, uzrauties un pielipinātas košļenes vai kāpjot pa trepēm uz augšu, zem margām uzdurties uz kāda pacieta ieapaļa izciļņa un pretīgumā novaikstīties, jo to taču košļājis šis nepatīkamais cilvēks, kuram ir ieradums visur lipināt košļenes. Pretīgs ieradums. Vai esat bijuši tai Kopenhāgenas laukumā, kur zeme ir ar tumšām flīzītēm izlikta? Pirmajā reizē es brīnos - tas tie par baltiem plankumiņiem, ar ko no vienas vietas nosēta visa zeme? Izrādās košļenes.
Pavasarī arī sniegs kūst un tad suņu vai kaķu kakas, kas bijušas dažādos līmeņos - pie dažāda biezuma sniega vai ledus segas - sakakātas, nostājas vienā līmenī un tad kaku ir ļoti daudz, turklāt mitrumā tās ir mīkstas un lipīgas. Ak pavasar, ak pavasar!