sveetaa_seeta:
Pietdienas naktī man pazuda telefons. Un visubeidzot - pagājušonakt pazaudēju arī pasi. Es biju kaut kur Indijā vai Pakistānā - gulēju kaut kādā no māliem un koku zariem salipinātā būdiņā, kādu tur bija vesela rinda, bet pārejās bija tukšas. Būdiņas bija ar mazu kūpošu skurstenīti un lodziņu - līdzīgas tām, ko bērnībā zīmēju savās kāmju grāmatiņās. Tās bija grāmatiņas par kāmjiem un viņu piedzīvojumiem (tur darbojās arī vāveres) un es tās pats ilustrēju, iesēju un... nekad nepabeidzu.
Visām tām būdiņām garām gāja taciņa, kuras otrā pusē katrai iepretī bija kaut kāds dīvains veidojums, tāda kā notektruba ar īpašu paplašinātu uzgali, kurš, kā man šķita, bija paredzēts čurāšanai. To iedomājos tāpēc, ka Indijā, kā jau pofigisma lielvalstī, parasti ir kaut kādi notekgrāvji ielu malās, kur čurā, virs tiem notupjoties. Turklāt notupjas čurājot arī vīrieši. Kā čurā sievietes, vispār neredzēju.
Tad nu es iečurāju pēc parastās Eiropas metodes un tramīgi skatījos apkārt, jo nebiju pārliecināts, ka tas tiešām tam bijis domāts. Varbūt tās bija kādas ventilācijas vai novērošanas lūkas? Katrā ziņā, bija jau par vēlu!
Tad es kaut kur braucu ar kaut kādu taksi vai autobusu - šķiet, uz vietu, kur varēju to pasi pazaudēt, un tad man radās sajūta, ka nemaz neesmu Indijā, jo naudu taksim man kaut kādā vietā iedeva kolēģi no Rīgas. Nonācis vietā, kur man bija jānokļūst, sapratu, ka joprojām nezinu, kur to pasi meklēt - neko nesapratu no telpu izvietojuma - tā bija kaut kāda skola vai kas tamlīdzīgs. Varbūt kāds kultūras centrs, kādos nesen biju Itālijā. Sēdos atkal autobusā (vai vilcienā), lai atgrieztos pie mālu būdiņām, bet nevarēju tās vairs atrast. Ar cerībām lūkojos lejpus lielā ceļa aiz grāvja, kur purvs vai kaut kādi izrakumi, bet neatradu... Tad gāju pa ielu un ieraudzīju divas sievietes sarunājamies latviešu valodā. Piegāju klāt un mēģināju viņas uzrunāt: "Atvainojiet, es... Sakiet lūdzu! Vai jūs mani dzirdat? Klau, es gribu ko teikt..." Viņas turpināja sarunāties savā starpā, it kā manis nebūtu vispār vai arī viņas pašas būtu televizorā un es ārpus tā...
Tas bija tik mokoši, jo man taču bija vajadzīga palīdzība - es biju svešā zemē viens un man nebija neviena, ar ko parunāt. Sazin kāpēc visvairāk uztraucos par to, ka man nebija pases, kaut pasei tajā brīdī bija tik nenozīmīga loma! Strjomu uzdzen tie dokumenti, kuriem jābūt, nemitīgu stjromu. Tāpat telefoni, maki, fotoaparāti. Kad janvārī biju Itālijā, papildus telefonam un makam nopirku vēl trešo uztraukuma priekšmetu - fotoaparātu. Nē, nē! Vai kādam nav mājās nevajadzīga Nokia 5110? Kaut vai bez baterijas. Tā man ir pašam.
Tas būtu telefons, ko es droši vien nenēsātu līdzi un nepazaudētu. Un tad vēl tās zivis!!! Un pelmeņi! Ai-Ai-Ai!