sveetaa_seeta:

Dzīve, kas turpinās
Jaunā gada sagaidīšana ar diskotēku Pulkvedī bija laimīgi beigusies, kad devos pārgājienā pa Vecrīgas ielām. Izvēdināt galvu, atgūt viskija un ruma atņemto skaidro saprātu, uzēst kādu rosolu un kā citādi pabaudīt rītu ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, kuri ir augšā tad, kad jebkurš normāls cilvēks pēc svētku nakts jautrībām laižās pirmajā saldajā miegā. Nemaz tik maz to ieilgušās nakts pilsoņu nebija! Vismaz man tā likās. Dažs turpināja dolbīties ar alkoholu, dažs ēda brokastīs to, ko visvairāk gribējās vai ko varēja atļauties. (Ak vai, kāds kaifs ir pēkšņi no rakstīšanas un tikai tāpēc, ka šis nav pienākums jeb raksts, kas jānodod un turklāt vēl ar steigu!!!!) Iztukšojis nelielu šķīvīti ar rosolu gadjušņikā, devos atkal ielās - uz tramvaju, taksi vai mikriņu, jo par braukšanu ar mašīnu neatļāvos pat iedomāties - kāda promile man bija pavisam noteikti... Tomēr nolēmu, ka pagulēt, ko trakoti gribējās, var arī tepat Vecrīgā. Man taču pie Pulkveža bija mašīna, ko vajadzības gadījumā var arī pasildīt.
Pieveicis nebūt ne tuvo attālumu līdz otram Vecrīgas galam, iesēdos mašīnā. Lai nebūtu divdomīgas situācijas, ka sēžu iereibis pie stūres mašīnā ar iedarbinātu dzinēju, es sēdēju pasažiera vietā un šofera vieta bija tukša. Drīz vien laidos miegā... Neatceros, ko sapņoju un vai vispār to darīju, bet pamodos no tā, ka mašīna jau brauca. Pie stūres sēdēja kāds nepazīstams cilvēks, kurš uz manu izbrīnu reaģēja visai mierīgi - tā, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. Mans šoferis stādījās priekšā kā Guntis jeb Guntars, kuram esot 38 gadi, no kuriem 14 pavadīti cietumā. Dabūju zināt arī, ka patiesībā es neesmu nolaupīts kopā ar visu mašīnu, bet gan izglābts no potenciālajiem zagļiem vai pat policistiem, kas mani pavisam droši būtu arestējuši, piekāvuši, apzaguši, konfiscējuši mašīnu. Mēs turpinājām braukāt pa Rīgas ielām. Mans šoferis bija manāmi iereibis no alkohola vai kaut kādām citām narkotikām. Šis teica, ka esot mans glābējs un tagad viņš mani vedīs pie sevis uz mājām, kur man tiks iedots rosols, šņabītis, kotletītes, ko viņa sieva brīnišķīgi cepot. Es teicu, ka neko negribu un lai viņš liek mani mierā, bet man nebija variantu. Varēju tikai sēdēt un gaidīt, kas notiks tālāk. Apsvēru iespējas kā filmās lekt āra no braucošas mašīnas, bet tas būtu vēl bīstamāk, turklāt tad es mašīnu vairs nekad neredzētu. Vismaz man tā likās. Kad bijām iebraukuši kādā Pārdaugavas privātmājas pagalmā, šis teica, ka esam klāt un aicināja iekšā. Labi sakurinātā istabā bija viņa sieva, meita un vēl kāda sieviete, kura esot sievas draudzene un, ja es grobot, tad varot viņu precēt - esot brīva. Es no šī laipnā piedāvājuma atteicos. Joprojām nevarēju saprast, ko darīt. Aizbēgt nozīmētu palikt bez mašīnas, nedzert piedāvāto šņabi - saniknot saimnieku. Taču ātri vien kaut kā nostrādāja mans pašaizsardzības instinkts un es sapratu, no kā mans "jaunais draugs" baidās. Līdzko es ar viņu mēģināju runāt līdzīgā cietumnieka žargonā un histēriskā tonī, viņam radās pret mani respekts. Viņš apklusa ikreiz, kad sāku uz viņu kliegt un es sapratu, ka šī formula darbojas lieliski. Turklāt man nebija, ko zaudēt. Ne reizi vien saņēmu draudus mani izslēgt ar vienu sitienu, bet tie tā arī netika realizēti. Iespējams, tad es šo tagad nerakstītu. Neteikšu, ka jutos vareni, bet vismaz izlikos, ka esmu par saviem spēkiem pārliecināts un teicu, lai sit arī. Un tā, izrādās, bija garantija, lai tiktu cauri sveikā. Viņu atbruņoja jebkāda mana agresivitāte, varbūt viņš pieļāva iespēju, ka var arī norauties pats, ja es tik drošs. Un, ņemot vērā viņa manāmi zemo intelekta līmeni, jādomā, ka loģiskā domāšana nav viņa stiprā puse un viss notiek kā ar cirvi. Ar nepatiku iemānījis sevī rosolu, es pēkšņi pieprasīju atdot mašīnas atslēgas, par ko šis bija pārsteigts, bet atbildēja, ka nedos. Bet pietika uzbļaut: atdod atslēgu, bļe!!! un atslēga jau bija manās rokās. Tualetē sazvanījis cilvēkus, kas varētu mani izpestīt, es aptuveni nosaucu adresi un... telefons izslēdzās. Mana vienīgā cerība un saikne ar ārpasauli bija nogriezta. Es rīkojos pagalam vienkārši. Visai pavēlošā tonī pajautāju Nokias lādētāju un tūlīt pat man tas tika iedots. Kamēr mans telefons aizgūtnēm rija elektrību, es sazvanīju Rolandu Ūdri, kuram izstāstīju savu stāstu un viņš laipni aicināja braukt pie viņa. Bet kā? Un atkal izrādījās, ka šai pasaulē viss ģeniālais ir vienkāršs - es paprasīju savam gūstītājam, lai mani aizved. Viņā bija vismaz polšs vai pat divi, bet man šī šķita vienīgā iespējamā izeja no situācijas. Mēs devāmies ceļā. Viņš nosolījās aizvest mani, kur man vajag, un pats doties mājās ar tramvaju. Tā arī notika.
Es biju drošībā. Relatīvi, bet vismaz bez nāves briesmām. Tāds, lūk ir mans Jaunā gada stāsts. Un es sapratu, ka tas cilvēks patiesīvā nebija ļauns, bet nepatīkams un ar to ir pilnīgi pietiekami, lai sajustu bailes. Bailes no nezināmā 1.janvāra pēcpusdienā, kas, kā likās, varēja beigties arī daudz bedīgāk. Sajūtas bija kā ļaunā sapnī, kas iespītējies un nebeidzas. Varbūt tā vienkārši ir paranoja? Vai varbūt jāiemācās mašīna aizslēgt, kad ienācis prātā tajā pagulēt?
Es ticu, ka šis notikums nav nejaušs.