| |
[Aug. 1st, 2003|12:25 am] |
The American way of life!
Jau tas vien, ko ēd un dzer šie mazasinīgie bālģīmji, kuri nezina, kas ir vīns, šie vitamīnu rijēji, kuri dzer aukstu tēju, gremo vati un kuriem nav jēgas, kas ir maize, šī kokakolas tauta, ko es vairs nespēju ne acu galā ieredzēt...
..
The American way of life.
Jau viņu atbaidošais izskats salīdzinājumā ar šejienes cilvēkiem: viņu āda tik sārta kā cepta desa - pretīgi, viņi ir dzīvi tikai tāpēc, ka ir penicilīns, tas ir viss, viņi tēlo nezin kādus laimīgos, tāpēc ka ir amerikāņi, tāpēc ka neko sev neaizliedz, patiesībā viņi ir tikai lempīgi un skaļi - tādi kā Diks, kuru es biju izraudzījies sev par paraugu. Kā viņi mēdz stāvēt - kreisā roka bikšu kabatā, ar plecu balstīdamies pret sienu, glāzi turēdami otrā rokā, viņi stāv nepiespiesti, šie cilvēces aizbildņi, viņi mēdz uzsist pa plecu, viņi ir optimisti, bet, kad apdzeras, sākas gaudošana, brēkšana par baltās rases iznīkšanu, impotenci.
..
Ko Amerika var piedāvāt: komfortu, visracionālāk iekārtoto pasauli, visu ready for use, pasauli kā amerikanizētu vakuumu, kur vien viņi ierodas, visur viņiem ir highway, pasaule kā uz abām pusēm pavērsts reklāmas plakāts, viņu pilsētas, kas nemaz nav pilsētas, iluminācija, nākamajā rītā redz kailo karkasu - infantilu kņadu, reklāmu, kas stimulē optimismu kā neona aizsegu naktij un nāvei...
/M. Frišs/ |
|
|
| |
[Aug. 1st, 2003|12:35 am] |
Manu pirmo tuvību ar sievieti - pašu pirmo esmu īstenībā aizmirsis, tas ir, ja negribu, neatceros vispār nemaz. Viņa bija sieva manam skolotājam, kurš bieži mani tai pavasarī īsi pirms gatavības pārbaudījumiem aicināja nedēļas nogales pavadīt viņa mājās; es palīdzēju lasīt viņa mācību grāmatas jaunā izdevuma korektūru, lai kaut ko nopelnītu. Mans ilgu sapnis bija motocikls, grasījos to, ja rastos izdevība, iegādāties, lai tas būtu cik vecs būdams, ka tikai kustētos. Mans pienākums bija rasēt ar tušu ģeometriskas figūras un tamlīdzīgi, jo matemātikā un ģeometrijā biju labākais skolnieks. Skolotāja sieva, raugoties no mana tālākā redzes viedokļa, liekas, gadus četrdesmit veca plaušu slimniece, un, kad viņa skūpstīja manu zēnisko ķermeni, man šķita, ka viņa ir vai nu jukusi, vai līdzīga trakai kucei; turklāt kā vēlāk, tā iepriekš es viņu godāju par "profesora kundzi". Tas bija absurds. No reizes līdz reizei es visu to aizmirsu; tikai, kad mans skolotājs ienāca klasē un klusēdams lika uz katedras burtnīcas, mani sagrāba bailes, ka viņš ir kaut ko dabūjis zināt un tagad to uzzinās visa pasaule. Lielākoties es biju pirmais, kuru viņš izsauca, kad mēdza izdalīt burtnīcas, un man vajadzēja iznākt klases priekšā - vienīgajam, kam darbā nebija nevienas kļūdas. Viņa nomira vēl tajā pašā vasarā, un es aizmirsu visu, kā mēdz aizmirst ūdeni, ar ko gadījies kādreiz dzesēt slāpes. Protams, es likos pats sev nicināms, tāpēc ka aizmirsu, un piespiedu sevi reizi mēnesī aiziet pie viņas kapa; kad neviens neredzēja, vilku no portfeļa laukā pāris puķu un aši noliku uz kapa, kam vēl nebija kapakmens, tikai numurs; turklāt mani māca kauns, un es katrreiz biju priecīgs, kad tas jau bija padarīts.
Tikai ar Hannu tas nekad nebija bijis absurdi.
/M. Frišs/ |
|
|