|
Aug. 1st, 2003|12:35 am |
Manu pirmo tuvību ar sievieti - pašu pirmo esmu īstenībā aizmirsis, tas ir, ja negribu, neatceros vispār nemaz. Viņa bija sieva manam skolotājam, kurš bieži mani tai pavasarī īsi pirms gatavības pārbaudījumiem aicināja nedēļas nogales pavadīt viņa mājās; es palīdzēju lasīt viņa mācību grāmatas jaunā izdevuma korektūru, lai kaut ko nopelnītu. Mans ilgu sapnis bija motocikls, grasījos to, ja rastos izdevība, iegādāties, lai tas būtu cik vecs būdams, ka tikai kustētos. Mans pienākums bija rasēt ar tušu ģeometriskas figūras un tamlīdzīgi, jo matemātikā un ģeometrijā biju labākais skolnieks. Skolotāja sieva, raugoties no mana tālākā redzes viedokļa, liekas, gadus četrdesmit veca plaušu slimniece, un, kad viņa skūpstīja manu zēnisko ķermeni, man šķita, ka viņa ir vai nu jukusi, vai līdzīga trakai kucei; turklāt kā vēlāk, tā iepriekš es viņu godāju par "profesora kundzi". Tas bija absurds. No reizes līdz reizei es visu to aizmirsu; tikai, kad mans skolotājs ienāca klasē un klusēdams lika uz katedras burtnīcas, mani sagrāba bailes, ka viņš ir kaut ko dabūjis zināt un tagad to uzzinās visa pasaule. Lielākoties es biju pirmais, kuru viņš izsauca, kad mēdza izdalīt burtnīcas, un man vajadzēja iznākt klases priekšā - vienīgajam, kam darbā nebija nevienas kļūdas. Viņa nomira vēl tajā pašā vasarā, un es aizmirsu visu, kā mēdz aizmirst ūdeni, ar ko gadījies kādreiz dzesēt slāpes. Protams, es likos pats sev nicināms, tāpēc ka aizmirsu, un piespiedu sevi reizi mēnesī aiziet pie viņas kapa; kad neviens neredzēja, vilku no portfeļa laukā pāris puķu un aši noliku uz kapa, kam vēl nebija kapakmens, tikai numurs; turklāt mani māca kauns, un es katrreiz biju priecīgs, kad tas jau bija padarīts.
Tikai ar Hannu tas nekad nebija bijis absurdi.
/M. Frišs/ |
|