Milans Kundera "Nepanesamais esības vieglums"
Rādās, ka cilvēka smadzenēs ir kāds īpašs nostūris, ko varētu dēvēt par poētisko atmiņu, un kur saglabājas it viss, kas mūs reiz saviļņojis un aizkustinājis, darījis mūsu dzīvi skaistāku. Kopš tās dienas, kad Tomāšs bija sastapis Terēzi, nevienai citai sievietei nebija ļauts šajā smadzeņu stūrītī atstāt ne mazākās pēdas.
...
Es jau minēju, ka metaforas ir bīstamas. Un mīlestība sākas ar metaforu. Citiem vārdiem runājot, mīlestība sākas tajā brīdī, kad sieviete jau ar pirmo vārdu iegulst vīrieša poētiskajā atmiņā.
...
Skumjas vēstīja: mēs esam gala stacijā. Laime vēstīja: mēs esam kopā. Skumjas bija forma, un laime bija saturs. Laime piepildīja skumju telpu.