"Mēs gājām cauri pamestam ciemam. Nevienas dzīvas dvēseles. Pat ne suņa rējiena. Mājas ar tukšiem logiem. Daži izslīdēja no ierindas, lai palēptos kādā pamestā ēkā. Mēs soļojām vēlvienu stundu, līdz beidzot tika dota pavēle atpūsties.
Visi kā viens sabrukām sniegā. Tēvs mani pārsteidza. "Ne šeit...Celies...Mazliet tālāk. Te ir šķūnis...iesim."
Man nebija ne vēlēšanās, ne spēka celties. Tomēr es paklausīju. Tas nebija šķūnis, bet ķieģeļu ceplis ar iebrukušu jumtu, salauztiem logiem, sodrēju nokvēpušām sienām. Nebija viegli tikt iekšā. Pie durvīm drūzmējās simtiem ieslodzīto.
Beidzot mums izdevās tikt iekšā. Arī tur sniegs bija dziļš. Es nošļuku zemē. Tikai tad es pa īstam jutu, cik esmu pārguris. Sniegs bija kā paklājs, ļoti mīksts, ļoti silts. Es aizmigu..."