"Šīs slavas dziesmas pirmām kārtām domātas tev pašam," paskaidroju. "Ja iegūsi tik brīnišķu mīluli, tevis sacītais un dziedātais noderēs tev pašam par rotu un patiesu tavas uzvaras slavinājumu, jo būsi ticis pie tāda mīluļa. Bet, ja viņš no tevis izspruks, tad, jo lielāki bijuši tavi mīlulim veltītie cildinājumi, jo lielāks tev šķitīs tādu jaukumu zaudējums un jo lielākā mērā kļūsi smieklīgs. Kas ir zinīgs mīlestības lietās, draugs, tas necildina mīlēto, pirms viņu ieguvis, bīdamies nākotnes pavērsienu. Turklāt skaistuļi, kad viņus uzteic un slavē, kļūst iedomīgi un augstprātīgi. Vai nepiekrīti?"
"Jā, piekrītu," viņš atbildēja.
"Un, jo iedomīgāki, jo grūtāk sagūstāmi?"
"Acīmredzot."
"Un kāds, tavuprāt, ir mednieks, kas medījumu tikai iztramda un tā padara to grūtāk notveramu?"
//Platons Dialogi. Līsids. Harmids. Alkibiads pirmais. Hipijs mazākais. "Zinātne", 2006, 10.lpp.