Šāvienu viņš nejuta, Vinš tikai pēkšņi redzēja savā priekšā zāli, pie pašām acīm kādu pussamītu stādiņu ar iesārtām ziedlapiņām un maigām lapām, kas kļuva lielāks, un tas tā jau kādreiz bija bijis, viņš tikai vairs neatcerējas, kad. Viņa galva noslīga, apvārsnis pēkšņi bija kļuvis tik šaurs, un tajā stādiņš salīgojās un tad izcēlās gluži viens rāms, pats par sevi saprotams, kā vissīkākais iepriecinājums, kāmierinājums, un tas kļuva lielāks un lielāks, līdz aizsedza visu debesi, un Grēbera acis aizvērās.
E. M. Remarks "Laiks dzīvot un laiks mirt"
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}