~
"How does he do it?" you ask yourselves. "He wears bad sweaters, he gives his ex-girlfriend a hard time, he's grumpy, he's broke, he hangs out with the Musical Moron Twins, and yet he gets to go to bed with American recording artist who looks like Susan Dey. What's going on?"
~
Dick is as patient and as enthusiastic and as gentle as a primary-school teacher: he sells people records they didn't know they wanted because he knows intuitively what they should buy.
~
"Have you got any soul?" a woman asks the next afternoon. That depends, I feel like saying; some days yes, some days no. A few days ago i was right out, now i've got loads, too much, more than i can handle. I wish i could spread it a bit more evenly, I want to tell her, get a better balance, but I can't seem to get it sorted. I can see she wouldn't be interested in my internal stock problems though, so i simply point to where i keep the soul i have, right by the exit, just next to the blues.
~
Why would i want Dick to be unhappy? I wounldn't. I want him to be as happy as anybody has ever been. I want him to show the rest of us that it is possible to maintain a relationship and a large collection simultaneously.
~
I call, but i hold the receiver about an inch from the phone, so that i can hang up quick if anyone answers. Someone answers. I hang up. I try again, about five minutes later, although this time i hold the receiver a little nearer to my ear, and i can hear that a machine, not a person, is anwering. I still hang up, though. I'm not ready to hear her voice yet. The third time, i listen to her message; the fourth time, i leave one of my own.
~
Surely this is wrong? Surely people who are happy should look happy, no matter how much money they have or how uncomfortable their shoes are or how little their child is sleeping; and people who are doing OK but have still not found their soul mate should look, I don't know, well but anxious, like Billy Crystal in When Harry Met Sally; and people who are desperate should wear something, a yellow ribbon maybe, which would allow them to be identified by similarly desperate people.
~
~~~
~
Vai tas ir nepareizi, gribēt būt mājās pie savas ierakstu kolekcijas? Nav jau tā, ka kolekcionēt ierakstus ir tāpat kā kolekcionēt markas, vai alus kausu paliktnīšus vai arī antīkus uzpirksteņus. Šeit ir vesela pasaule, jaukāka, sliktāka, vardrabīgāka, mierīgāka, krāsaināka, zemiskāka, bīstamāka, mīlošāka pasaule kā tā, kurā dzīvoju es; tur ir vēsture, un ģeogrāfija, un dzeja, un neskaitāmas citas lietas, kuras man būtu bijis jāmācās skolā, ieskaitot mūziku.
~
"Kā viņš to paveic?" jūs sev vaicājat. "Viņš valkā sliktus džemperus, viņš nostāda savas bijušās draudzenes grūtās situācijās, viņš ir īdzīgs, viņš ir izputējis, viņš pavada laiku ar Muzikālo Marazmātiķu Dvīņiem, un tomēr viņš dodas gulēt ar Amerikāņu ierakstu mākslinieci, kas izskatās pēc Sūzanas Dejas. Kas notiek?"
~
Diks ir tikpat pacietīgs un tikpat entuziastisks un tikpat maigs kā sākumskolas skolotājs: viņš pārdod cilvēkiem ierakstus, kurus viņi nezināja, ka grib, jo viņš intuitīvi zina, ko viņiem vajadzētu pirkt.
~
"Vai jums ir kāds souls?" sieviete jautā nākamajā pēcpusdienā. Mēdz būt visādi, man gribas teikt; daždien jā, daždien nē. Pirms pāries dienām nepavisam nebija, nu man ir kaudzēm, pārāk daudz, vairāk kā spēju tikt galā. Vēlos, kaut varētu to izlīdzināt nedaudz vienmērīgāk, gribu viņai teikt, panākt labāku līdzsvaru, bet es netieku ar to galā. Tomēr es redzu, ka viņa nebūtu ieinteresēta manu iekšējo krājumu sarežģījumos, tāpēc vienārši norādu uz turieni, kur glabāju soulu, kas man ir, pie izejas, tieši blakus blūzam.
~
Kāpēc lai es gribētu, lai Diks būtu nelaimīgs? Es negribētu. Es gribu, lai viņš ir tik laimīgs, cik jebkurš jelkad ir bijis. Es gribu, lai viņš mums pārējiem parāda, ka ir iespējams uzturēt attiecības un lielu kolekciju vienlaicīgi.
~
Es zvanu, bet turu klausuli aptuveni collu no telefona, tā lai es ātri varu to nolikt nost, ja nu kāds atbild. Kāds atbild. Es nolieku klausuli. Es mēģinu vēlreiz, aptuveni piecas minūtes vēlāk, lai gan šoreiz es turu klausuli nedaudz tuvāk savai ausij, un es varu dzirdēt, ka atbild automātiskais atbildētājs, nevis cilvēks. Tomēr joprojām nolieku klausuli. Neesmu vēl gatavs dzirdēt viņas balsi. Trešoreiz, es noklausos viņas ziņojumu; ceturto reizi, atstāju tādu arī no savas puses.
~
Bet tam taču ir jābūt nepareizi? Tā taču ir jābūt, ka cilvēkiem, kuri ir laimīgi, būtu jāizskatās laimīgiem, lai arī cik daudz naudas viņiem nebūtu vai arī cik neērtas nebūtu viņu kurpes vai arī cik maz negulētu viņu bērni; un cilvēki, kuriem viss OK, bet kuri joprojām nav atraduši savus dvēseļu radiniekus, tiem būtu jāizskatās, es nezinu, labi, bet nemierīgiem, kā Bilijs Kristels no "Kad Harijs satika Salliju"; un cilvēkiem, kuri ir izmisumā, būtu kaut kas jāvalkā, varbūt dzeltena lente, kas atļautu citiem līdzīgi izmisušiem cilvēkiem tos identificēt.